Vai ģimenē, rados, draugos kāds ir saistīts ar dzelzceļnieku profesiju?

Mans vecaistēvs agrā jaunībā strādāja dzelzceļā, taču mana izvēle nav saistīta ar šo faktu. Esmu pats pieņēmis pilnīgi nesaistītu lēmumu kļūt par lokomotīves vadītāju jeb mašīnistu un šo lēmumu nekad neesmu nožēlojis.

Kā radās doma kļūt par dzelzceļnieku?

Man šķiet, ka jau no agras bērnības zināju, ka gribu strādāt dzelzceļā. Ir sanācis tā, ka dzelzceļa līnija vienmēr ir bijusi kaut kur tuvumā – tā bija Vecumniekos, kur es uzaugu, pie abām vecmammām bija jābrauc ar vilcienu, kā arī dzelzceļa līnijas bija tuvu manām mājām.

Kas visvairāk interesēja braukšanas procesā?

Viss brauciens, jau no došanās uz staciju līdz pat izkāpšanai no vagona bija kā liels piedzīvojums. Piesaistīja gan milzīgais vilciens, gan radītais troksnis, gan cilvēki apkārt – tas bija aizraujoši.

Vai jau pēc pamatskolas devies mācīties par lokomotīves vadītāju?

Par mašīnistu var iet mācīties arī pēc pamatskolas absolvēšanas, taču manā gadījumā bija citādāk – vecāki pierunāja iegūt vispārējo vidējo izglītību un tikai tad doties mācīties profesiju, tāpēc Rīgas Dzelzceļnieku skolā, tagadējā Rīgas Valsts tehnikumā, nonācu ar vidusskolas izglītību.

Vai skolas pirmajās praksēs piedzīvotais sakrita ar to, ko tu pats domāji par šo profesiju?

Savā ziņā bija pārsteiguma momenti, jo biju iedomājies visu mazliet citādāku, taču pats darba process bija tieši tāds, kādu es biju gaidījis.

Man vajadzēja diezgan ilgu laiku pierast pie darba režīma un organizācijas. Piemēram, mums ir jābūt gataviem doties uz darbu 24 stundas / 7 dienas nedēļā, jo darba devējs var piezvanīt gan brīvdienās, gan nakts stundās.

Vai šāds režīms neietekmē jauna cilvēka dzīves ritmu?

Protams, ietekmē! Piemēram, visi piektdienas vakarā dodas uz klubu, bet man jāstrādā, jo brīvdienas iekrīt pirmdienā un otrdienā. Tikai reizēm manas brīvās dienas sakrīt ar tradicionālajām brīvdienām sestdienās un svētdienās. Tieši tas arī bija visgrūtākais, pie kā vajadzēja pierast. Arī ģimenei grūti izprast, kāpēc man uz darbu jādodas, piemēram, vienos naktī! Taču tā tas ir, jo dzelzceļa sistēma ir saistīta – tie nav tikai Latvijas vietējie pārvadājumi, bet pamatā starptautiskie. Piemēram, ja vilciena sastāvs pusdienas laikā iziet no kādas Lietuvas stacijas, tad jārēķinās, ka man šo sastāvu Jelgavā vajadzēs pārņemt vēlu vakarā un nogādāt to Rīgā vai aizvest pat līdz Valgai. Situācijas var būt ļoti dažādas.

Kur visbiežāk ved tavi ceļi?

Pa visiem sliežu ceļiem Latvijas teritorijā. Latvijas dzelzceļā ir vairākas lokomotīvju nodaļas – katrai no tām ir sava apkalpošanas zona. Piemēram, vilciens ierodas Daugavpils dzelzceļa stacijā  no Baltkrievijas. Tad sastāvu uz Rīgu vai citu galamērķi ved Daugavpils kolēģi, savukārt man, kurš strādā Rīgas iecirknī, visbiežāk jābrauc uz Valgu vai Jelgavu. Maršruts var mainīties atkarībā no vajadzības, tāpēc nav konkrēta maršruta.

Vai mašīnisti specializējas kāda kravu segmenta pārvadāšanā, piemēram, lejamkravu, beramkravu vai bīstamo kravu pārvadāšanā?

Nē, šādas specializācijas nav, jo ikvienā vilcienu sastāvā var būt visdažādākie kravu veidi – lejamkravas, bīstamās kravas, akmeņogles vai citas. Nav jau svarīgi, ko mēs vedam, jo nekas nemainās – ik pa laikam jāapskatās vai kaut kas nelīst vai nebirst, vai visi vagoni ir kārtībā. Protams, mēs zinām, kā rīkoties, ja vagons vai cisterna  ir bojāta. Piebildīšu, ka katru mēnesi notiek tehniskās nodarbības, kurās atgādina, kā rīkoties katrā nestandarta situācijā.

Vai papildus tam ir jāveic arī kāds tests, kas pierāda, ka neesi zaudējis modrību un reakciju?

Jā! Visi mašīnisti ar bažām gaida kārtējo psihofizioloģiskās noturības testu, kurš jākārto sistemātiski. Tests ir ļoti grūts un ilgst vairākas stundas. Tā laikā tiek pārbaudīta psihoemocionālā noturība, kā arī fiziskās spējas, lai pārliecinātos, ka arī pēc daudzu stundu vienmuļa brauciena mašīnists nepagurst un spēj adekvāti reaģēt, ja pēkšņi rodas nestandarta situācija. Atkarībā no testa rezultātiem mašīnistam tiek piešķirtas tiesības strādāt šajā amatā uz vienu, trijiem vai sešiem gadiem, kā arī var mainīties kompetenču līmenis un atalgojums. Pēc šā perioda atkal jākārto tests.

Uzsvēršu, ka tests tiešām ir grūts un vismazākā kļūda var būt liktenīga – testa laikā ir jādomā ātri un precīzi.

Es pats personīgi pirmajā testā absolūti izgāzos, it īpaši uzdevumā, kas saistījās ar skaitļu rindām augošā, dilstošā secībā; pāra un nepāra cipariem. Pēc testa nokārtošanas esmu saņēmis augstāko novērtējumu un man tests atkārtoti ir jākārto pēc sešiem gadiem.

Vai reālajā dzīvē pierādās ļoti smagā testa nepieciešamība?

Tikko gribēju teikt, ka nē, bet sapratu, ka tomēr jā! Ilgstoši braucot, it īpaši, ja esi viens lokomotīvē, pastāv risks zaudēt modrību. Skatiens var aizklīst uz skaistām ainavām un domas apmaldīties sapņos, tāpēc psihoemocionālajai noturībai, kā arī labai fiziskajai sagatavotībai ir liela nozīme, un vienīgais veids, kā par to pārliecināties, ir šis tests.

Vai lokomotīvē ir mašīnists un mašīnista palīgs?

Ne vienmēr. Tas atkarīgs no jau iepriekš pieminētā testa rezultātiem. Piemēram, tas, kurš saņēmis atļauju testu kārtot pēc sešiem gadiem, drīkst doties reisā viens bez mašīnista palīga. Savukārt mašīnistiem, kuri testu nokārtojuši uz trīs gadiem, lokomotīvē jābūt arī palīgam.

Cik ilgi drīkstat strādāt bez pārtraukuma?

Bez pārtraukumiem mēs drīkstam strādāt 12 stundas. Senāk nepārtraukts brauciens drīkstēja ilgt līdz 8 stundām, taču pirms dažiem gadiem, kad notika eksperimentālais brauciens no Liepājas uz Rēzekni, ceļā pavadot vairāk nekā 10 stundas, ir pieņemts lēmums, ka nepārtraukts darbs var ilgt līdz 12 stundām. Jāatzīst, ka reizēm diezgan stipri nogurstu – it īpaši, ja darbs iekrīt divas naktis pēc kārtas, bet man šis darbs ļoti patīk, tāpēc neuzskatu to par profesijas mīnusu.

Vai mašīnistam ir jāpārzina arī lokomotīves tehniskās daļas?

Pamats ir jāzina, bet ne viss.

Kādām rakstura īpašībām ir jāpiemīt lokomotīves vadītājam?

Par uzmanību un psihoemocionālo noturību jau es teicu, bet svarīga ir arī spēja būt disciplinētam. Pats galvenais – šim darbam ir jāpatīk!

Ir jāspēj izpildīt visus uzdevumus un jāpakļaujas pavēlēm, piemēram, ja stacijas dežurants saka: “Stāvi!”, tad ir jāstājas un nevar būt nekādas filozofijas vai pavēles apšaubīšanas.

Vai ir nācies pielietot  “pēkšņo bremzēšanu”?

Jā, jo cilvēki bieži vien ir ļoti neapzinīgi. Pēc šādiem brīžiem “visi mati saceļas stāvus” un uzmetas zosāda. Visbiežāk šādas situācijas vērojamas pilsētas, it īpaši Rīgas robežās. Es apbrīnoju, ka cilvēki vispār nedomā par savu drošību – ir gatavi skriet pāri sliedēm tieši vilciena priekšā. Vai tiešām pāris sekundes ir dzīvības vērtas? Es uzskatu, ka nē. Pāriet dzelzceļa sliedēm vienmēr var paspēt, taču atgūt dzīvību nav iespējams. 

Vai lokomotīves ir mainījušās?

Jā, daudzas lokomotīves ir piedzīvojušas pilnu modernizāciju, kas nozīmē, ka faktiski tā ir jauna, mūsdienīga lokomotīve. No vecās ir palicis tikai rāmis, riteņi un bāka – pārējais viss ir jauns un mūsdienīgs.

Lokomotīvēs daudzi procesi ir datorizēti un ieviestas mūsdienīgas tehnoloģijas, tāpēc, var teikt, ka ar modernizētajām lokomotīvēm braukt bija jāmācās gandrīz no jauna.

Vai tevi varētu pārvilināt citā darbā, ja piedāvātu tādu pašu vai pat lielāku algu?

Nē, mani dabūt prom no dzelzceļa būtu ļoti grūti. Ir bijuši dažādi piedāvājumi, tostarp ar lielāku algu un mierīgāku darba grafiku, taču esmu atteicies – saprotu, ka no dzelzceļa brīvprātīgi projām neiešu.

Vai saskati romantiku savā darbā?

Man vislabāk patīk strādāt naktīs, vēlos vakaros un agrās rīta stundās, kad valda samērā liels miers – var redzēt, kā saule iet gulēt vai kā ceļas no apvāršņa, var vērot meža dzīvnieku dzīvi.

Vai, esot ārzemēs, pievērs uzmanību tās valsts vilcieniem un dzelzceļa sistēmai?

Jā, pavisam noteikti. Ja tuvumā ir dzelzceļš, tad visi līdzbraucēji zina, ka es stacijā „pazudīšu” uz vairākām stundām. Cenšos izbraukt ar vilcienu visās valstīs, kur vien tas ir iespējams, diemžēl tikai pasažiera statusā.