Intervija ar Agni Upīti,

Zvērinātu advokātu biroja "A. Kazačkovs un partneri" partneri, zvērinātu advokāti

Cik agri un kā notika jūsu profesionālā izvēle? Jau, mācoties vidusskolā, zinājāt, ka kļūsiet par advokāti un tam arī gatavojāties?

Kā advokāta bērnam mana izvēle notika ļoti agri, jau vidusskolā zināju, ka studēšu jurisprudenci. Pieļāvu, ka tā būs advokatūra, jo jau vidusskolā zināju jomu, kas man patīk – biju bērnu tiesību aizsardzības ministre skolas parlamentā, rakstīju zinātniski pētniecisko darbu bērnu tiesībās, ar kuru valstī ieguvu pirmo vietu. Tas man palīdzēja nokļūt jauniešu nometnē "Alfa", kurā mana interese par advokatūru nostiprinājās vēl vairāk. Tāpēc jurispudences studijas bija likumsakarīgas. Paralēli arī meklēju darbu, un, jau sākot studēt, kļuvu par sekretāri advokātu padomē. Lēmums dienā strādāt un vakaros mācīties, manuprāt, bija ļoti veiksmīgs. Noteikti ir vērtīgi jau mācoties redzēt, kā praktiski notiek darbs advokatūrā, kas ir advokāts, kādas īpašības un prasmes nepieciešamas.

Kā vērtējat Latvijas universitātes (LU) piedāvājumu šajās studijās?

Man nebija ne mazāko šaubu par studijām Latvijas Universitātē. Studēju tur pirms 20 gadiem, bet, manuprāt, visu šo laiku LU ir turējusi izglītības latiņu, vismaz tieslietu studijās, pietiekami augstu. 

Šajā jomā labāk studēt Latvijā, ņemot vērā, ka jāstrādā Latvijas juridiskajā ietvarā?

Tas ir atkarīgs no tiesību jomas, kurā ir mērķis darboties. Manuprāt, ja ir nodoms sniegt juridisku palīdzību Latvijā, piedalīties tiesas procesā Latvijas tiesās, arī izglītība būtu jāiegūst Latvijā, jo katrā valstī ir savi specifiski likumi, tiesību paražas, ir jāzina tās valsts procesuālās tiesības, kurā ir nodoms strādāt. Protams, vērtīgas ir studijas arī ārvalstīs, jo īpaši, ja ir vēlme specializēties, piemēram, starptautiskajās komerctiesībās. Turklāt mūsdienās ir iespējas studēt arī attālināti. No Latvijas augstskolām man patīk arī Rīgas Stradiņa Universitātes studiju programma, kurā priekšmetu apguve notiek pa blokiem. LU mēs studējām vairākas tiesību jomas vienlaikus un arī gan teoriju, gan – praksi, bet, iespējams, studiju procesa organizēšana pa atsevišķiem tematiskajiem blokiem mani šodien uzrunātu vairāk.

Studiju procesā, manuprāt, ir ļoti svarīgi iemācīties strādāt ar informāciju, zināt, kā izmantot un atrast tiesību aktus un citus tiesību avotus, kur un kā tos piemērot. Tā kā advokātam ir īpaši svarīga juridiskā domāšana, kas palīdz dažādu kāzusu risināšanā, ļoti vērtīga paralēli studijām ir darba pieredze – ja ne jau no pirmā, tad vismaz no otrā un trešā studiju gada noteikti.

Pieredzi, lai kļūtu par zvērinātu advokātu, prasa arī likums: vismaz trīs gadi tiesneša amatā, pieci gadi prokurora, zvērināta tiesu izpildītāja, zvērināta notāra vai zvērināta advokāta palīga amatā, vismaz septiņi gadi augstskolas tiesību zinātņu specialitātes akadēmiskā personāla amatā. Kuru ceļu gājāt jūs?

Laikā, kad es kļuvu par advokāta palīgu, šī statusa iegūšanai nebija obligāts priekšnosacījums iegūts maģistra grāds tiesību zinātnēs, kā tas ir šobrīd. Tolaik vienlaikus varēju būt advokāta palīgs un turpināt studijas maģistratūrā vai profesionālajā otrā līmeņa programmā. Jau 25 gadu vecumā kļuvu par advokāti.

25 gadi noteikts kā minimālais vecums, lai kļūtu par advokātu, bet, vai to var fiziski paspēt, ja par advokātu var kļūt tikai pēc tam, kad izieta minētā prakse jau ar maģistra grādu?

Šobrīd vairs nevar. Grūti spriest, vai tas ir pareizi vai ne, tomēr vairāk piekrītu tam, ka pēc maģistra grāda iegūšanas jaunais profesionālis jau ir gatavs pilnvērtīgi sākt strādāt, īpaši, ja ir strādājis nozarē studiju laikā. Advokāta palīgs ir nopietna profesija ar nopietniem pienākumiem. Faktiski, tā jau ir prakse sava patrona – pieredzējuša advokāta – vadībā, kad jaunais profesionālis ar teorētisko zināšanu bāzi sāk pielietot šīs zināšanas dzīvē. Ja vēl īsti nav izpratne par advokāta profesiju vai ir šaubas par savu izvēli, tad darbs pieredzējuša kolēģa uzraudzībā sniedz lielisku iespēju izprast, kāda tad ir advokāta misija. Darbā ar klientiem vajadzīgas arī psihologa zināšanas, jo īpaši manā specializācijā – ģimenes tiesībās, kur klientiem dodu ne tikai juridisko risinājumu, bet arī pārliecību, ka, lai kāds būs rezultāts, tas būs labs, ka jebkurā situācijā var rast risinājumu.

Klienti advokātu uztver ne tikai kā profesionāli ar zināšanām tiesībās, bet arī kā personu, kuram var uzticēt pārdzīvojumus, bailes, ko citiem, iespējams, kautrējas stāstīt, un, protams, paļaujas, ka advokāts iegūto informāciju neizpaudīs tālāk.

Manuprāt, strādājot kā advokāta palīgam, tā īsti var saprast, vai virzīties uz mērķi “advokāts” un gatavoties ļoti sarežģīta eksāmena kārtošanai. Man jau liekas, ka, ja jurists advokāta eksāmenu nokārto un kļūst par advokātu, tad tas ir uz visu dzīvi.

Diezgan daudzi šo advokāta eksāmenu nespēj nokārtot. Jūsuprāt, prasības ir adekvātas vai pārāk augstas? Kāpēc daudzi izkrīt?

Eksāmens tiešām ir ļoti grūts. Ja advokāts parasti specializējas vienā tiesību jomā, piemēram, krimināltiesībās, administratīvajās vai civiltiesībās, kuras vēl var sadalīt sīkāk, tad, kārtojot advokāta eksāmenu, ir jāorientējas un diezgan dziļi jāpārvalda visas tiesību jomas, faktiski, visa augstskolas viela, teorija un arī prakse. Zinu kolēģus, kuri ir gatavojušies advokāta eksāmenam, ņemot atvaļinājumu vairākus mēnešus un izmantojot laiku tikai mācībām. Tas, ka eksāmenam ir jābūt sarežģītam, ir pareizi. Lai arī advokāts strādā vienā šaurā jomā, bieži nepieciešamas zināšanas no citām tiesību nozarēm. Piemēram, ģimenes tiesības bieži ir saistītas ar mantojuma tiesībām, ar nekustamo īpašumu, administratīvajām tiesībām, vēl var šad tad pieslēgties krimināltiesības, tādēļ, vismaz teorētiski, mums ir jāpārzina visas šīs tiesību nozares. Advokāta eksāmena galvenais mērķis ir sagatavot advokātu, kurš būtu gatavs strādāt jebkurā tiesību jomā, sniegt kvalitatīvu palīdzību, vismaz primāro, ikvienā nozarē. 

Gadās, kad arī jūs nozīmē par advokāti kādā no lietām, kurās nespecializējaties?

Tas biežāk novērojams krimināllietās un civillietās tiem advokātiem, kuri sniedz valsts nodrošināto obligāto juridisko palīdzību. Krimināllietas nav mana pamata specializācija. Ir kolēģi, kuri specializējas tieši krimināltiesībās un var sniegt kvalitatīvāku palīdzību. Es labprātāk uzņemos juridisko palīdzību jomā, kuru pārzinu labi, nevis vidēji. Tomēr noteikti ir kolēģi, kuri ir vienlīdz spēcīgi vairākās jomās.

Periodiski sniedzat bezmaksas konsultācijas cilvēkiem, kuri cietuši no vardarbības ģimenē. Tas nav emocionāli grūti?

Jā, piedalos projektos un sniedzu bezmaksas juridisku palīdzību sadarbībā ar krīzes centru "Skalbes", kas saistīti ar ģimenes tiesībām un vardarbību ģimenē. Ģimenes tiesības ir viena no emocionāli smagākajām tiesību jomām. Klients nāk ar savu “kreņķi”, kur bieži ir piedzīvota vai nu emocionālā, vai fiziskā, vai abas vardarbības formas. Vajadzēja paiet apmēram septiņiem gadiem, lai es spētu abstrahēties no klientu problēmām, neizdzīvot katru caur sevi un nenest mājās. Protams, joprojām mēdz gadīties, ka pēc vairāku stundu sarunas ar klientu saproti – jāiet pastaigāt pa mežu, pasportot, lai pārslēgtu domas. Domāju, ka advokātiem, tāpat kā psihologiem, psihoterapeitiem un ārstiem, kuri strādā ar emocionāli smagām lietām, nekad neizdodas pilnībā norobežoties. Tā varbūt ir tā cietā amata garoza, bet no otras puses, kad izdodas emocionāli smagu lietu vinnēt un saņemt no klienta pozitīvu atgriezenisko saiti, tad tā ir mazā, saldā balva, kas izlīdzina negatīvo.

Kas jums vēl sniedz gandarījumu vai aizrauj?

Noteikti tā varētu būt sacensība. Sajūta, kad pēc sarežģītas tiesas sēdes un grūta darba lasi vinnētu spriedumu, nav salīdzināma ne ar ko citu. Reizēm raud klients, raud advokāts, ir gandarījums, ka problēma atrisināta labvēlīgi klientam, kas manā gadījumā ir labvēlīgi bērniem – tas ir emocionāli saviļņojoši. Mani ļoti uzrunā tas, ka mēs, advokāti, paši varam regulēt savu darba laiku un mums nav priekšnieku.

Varat iezīmēt, kā izskatās jūsu darba ikdiena, cik liela slodze tā ir?

Dienas un to noslodze var būt ļoti atšķirīgas. Vienīgais, kam es esmu strikti pakļauta, ir tiesas sēžu grafiks. Citas dienas ir darbs ar lietu dokumentiem, tiekos ar klientiem, bet, ja nav klientu vai tiesas sēžu, varu strādāt ārpus biroja vai pat ārpus Latvijas. Varu darba dienu sākt ļoti agri, kā man patīk, un salīdzinoši agri beigt. Jārēķinās ar sezonālu ietekmi: vasara ir diezgan brīvs periods, bet rudenī un pavasarī slodze ir liela.

Vasarā cilvēkiem nav problēmas vai arī tās netiek risinātas?

Gribētu cerēt, ka vasarā cilvēki vairāk domā par to, kā atpūsties, nevis, kā ātrāk izšķirties, dalīt bērnus un tiesāties. Arī tiesneši vasarās dodas atvaļinājumā, līdz ar to mazāk ir arī tiesas sēdes.

Vēl advokātiem nav valsts noteiktās brīvdienas, mums nav “svinamo” dienu, visas dienas var būt darba dienas. Ja kādam klientam sestdienā vai vēlu vakarā ir nepieciešama steidzama palīdzība, protams, ka pielāgošos.

Šo ritma specifiku uztveram gan pozitīvi, gan negatīvi.

Un kā uztverat Jūs?

Laikam jau man tas ir piemērots. Ja es vēlos brīvdienu nedēļas vidū, tad es to izbrīvēšu, protams, ja nebūs kāda neparedzama situācija.

Vēl viena profesijas specifika – ja pārsvarā algotiem darbiniekiem atvaļinājums ir 30 nepārtrauktas dienas gadā un tas ir laikus jāsaskaņo, tad advokāts var atpūtā doties biežāk – pat reizi divos, trīs mēnešos. Ir gadi, kad atvaļinājums ir pat vairāk nekā 30 dienas.

Protams, pārējā gada laikā mēdzam strādāt 10 vai 12 stundas nepārtraukti, reizēm – bez brīvdienām. Ir cilvēki, kuriem nepieciešams režīms, skaidrs dienas plāns ar garantētu pusdienlaiku, prognozējamām darba dienas beigām. Tad gan advokāta brīvais darba laika režīms liksies vairāk negatīvs.

Kādas personības vai rakstura īpašības ir būtiskas advokātam?

Kā pirmo es uzsvērtu precizitāti – ja ir konkrēts termiņš vai tiesa ir konkrētā datumā un laikā, tad kavējums nav pieļaujams. Otrā būtu cieņa. Cieņpilna attieksme pret klientu, viņa problēmu, kolēģiem un tiesu. Tāpat advokātam jābūt empātiskam, jāspēj iedzīvoties klienta stāstā, jo īpaši manis praktizētajā ģimenes tiesību jomā. Advokātam ir jābūt labam psihologam un personai ar plašu interešu loku. Tas palīdz izprast klientu, situāciju un lietas iespējamo problemātiku. Protams, jāprot gramatiski un stilistiski korekti rakstīt, lai dokumenti ir patīkami lasāmi.

Korektori jūsu dokumentos rakstību nelabo?

Nē, un tas nemaz nebūtu iespējams, jo dokumenti ir ar ierobežotu pieejamību, tajos ir daudz sensitīvas informācijas par klientu. Šai informācijai būtu jāpaliek starp advokātu, klientu, tiesnesi un pārējiem lietas dalībniekiem.

Minējāt, ka advokātam jābūt arī labam psihologam. Psiholoģijas zināšanas apgūstat kā priekšmetu studijās, tālākizglītības kursos, pašmācības ceļā, vai šīs prasmes slīpējat praksē un sajūtu līmeni?

Man advokatūrā rit jau 14. gads, un psihologa iemaņas pārsvarā ir iegūtas dzīvē. Tomēr esmu arī ļoti daudz lasījusi literatūru par bērnu psiholoģiju, interesējos par dažādiem psiholoģijas aspektiem, konsultējos ar psihoterapeitiem un psihologiem. Lai labāk spētu palīdzēt klientam, gribu saprast, kas ir patiesā problēma.

Strādājot bērnu interesēs, man ir svarīgi saprast, kur starp abām pusēm (vecākiem) ir taisnība, kas varētu būt nepateikts, jo mana darba mērķis primāri tomēr ir bērna intereses.

Man ir nodoms studēt psiholoģiju, kas gan pašlaik laika trūkuma dēļ netiek realizēts.

Esat arī pastāvīgā šķīrējtiesnese Latvijas šķīrējtiesā, kas ir nevalstiska, neatkarīga civilstrīdu izšķiršanas institūcija. Tas ir papildus darbam advokātu birojā, vai šīs lietas nav nodalāmas?

Tas noteikti ir nodalāms. Tas ir mans izaicinājums saprast, kā ir lemt un rakstīt spriedumus. Kā ir būt tiesnesim, nevis pārstāvot vienas puses intereses, bet neitrāli uzklausot divas puses. Man kā tiesu advokātei ir tikai aptuvena nojausma, kā tiesnesis strādā un pieņem lēmumus. Šis ir veids, kā gūt praktisko izpratni.

Jums varētu būt interese kaut kad pārkvalificēties par tiesnesi?

Ja būtu atsevišķi ģimenes lietu tiesneši, tad man noteikti šāda interese būtu. Vienubrīd bija runas, ka veidos šādu specializētu tiesu.

Man patīk manis izvēlētā šaurā joma, jo esmu tajā attīstījusi augstu kompetenci, kuru labprāt izmantotu plašāk, arī kā tiesnese.

Šādi izaicinājumi ir interesanti, jo īpaši, kad savā profesijā esi sasniedzis augstāko, ko var sasniegt.

Zvērinātam advokātam nav karjeras izaugsmes? Piemēram, kļūt par partneri kā jūs – zvērinātu advokātu birojā “A.Kazačkovs un partneri”?

Tas varbūt skan ambiciozi, bet tam nav nekāda saistība ar manām zināšanām, pieredzi vai spējām, ar advokāta karjeru un izaugsmi. Arī kļūšana par tiesnesi advokātam būtu nevis karjeras izaugsme, bet profila maiņa. Turpinot izaugsmi, mums ik gadu jāceļ kvalifikācija, jāmācās un jāapgūst kas jauns, līdzīgi kā to dara citu jomu profesionāļi.

Līdzīgi kā citi advokāti, esat piederīga Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijai, kuras uzdevums ir rūpēties par savas profesijas prestižu, veicināt advokātu profesionālo izaugsmi un pieredzi. Cik aktīva esat šajā institūcijā?

Advokātu kolēģijā ir visi Latvijā esošie advokāti. Citādāk būt par advokātu Latvijā nemaz nav iespējams. Esmu advokātu padomes Ētikas komisijas locekle. Advokātu padomē strādāju kopš 17 gadu vecuma un jūtos tai ļoti piederīga. Man ir svarīgi, kādu advokātu tēlu mani kolēģi veido sabiedrības, tiesas un citu kolēģu acīs, un darbs Ētikas komisijā ir veids, kā es varu piedalīties šā tēla spodrināšanā. Tas ir veids, kā izteikt savu viedokli, vai advokāta rīcība ir ētiska, vai kolēģa dardības ir šīs profesijas cienīgas. Ētikas komisijas sēdes ir vidēji reizi trīs mēnešos. Iepazīšanās ar materiāliem pirms tām, protams, aizņem nedaudz laika, bet tas prasa ne vairāk kā pāris stundas. Vairāk tā ir emocionāla slodze, jo mēs vērtējam kolēģu rīcību. Tas ir sabiedrisks un bezatlīdzības darbs, kas dod iespēju ar savu artavu  noturēt augstu latiņu advokāta profesijas prestižam un reputācijai.

Advokātu atalgojums ir atkarīgs no paveiktā? Var teikt, ka Latvijas advokāti ir labi atalgoti, ņemot vērā vidējo atalgojumu Latvijā?

Advokāts tiešā veidā nopelna tik, cik nostrādā, jo vairāk klientu, jo lielāks atalgojums. Pārsvarā advokāti nereklamējas, mūs iesaka citi kolēģi, tiesneši, Advokātu padome, reizēm ministrijas, vēstniecības un, protams, esošie un bijušie klienti. Ja esi savā jomā zinošs un sevi pierādījis, klientu, protams, ir vairāk.

Ir advokāti, kuri saņem ļoti simbolisku atalgojumu, ir advokāti, kuri pelna ļoti daudz, izlīdzinot vidējais atlīdzības līmenis veidojas virs vidējā. Saņemtais honorārs ir atkarīgs no advokāta darba, reputācijas, vārda, pieredzes un attieksmes.

Jurispidence ir viena no populārākajām jauniešu studiju izvēlēm - nozarē ienāk arvien jauni spēlētāji. Visiem pietiek darba un klientu? Ir liela konkurence?

Noteikti, ka nepietiek, jo īpaši, nākot klāt jaunajiem kolēģiem. Advokāti ir pašnodarbinātas personas, viņiem nav noteikts pensionēšanās vecums, advokāti reti iet pensijā un strādā tik ilgi, cik ilgi spēj. Tādējādi, jauniem advokātiem nākot klāt, gados vecākajiem darba apjoms, lielākoties, samazinās. Latvijā ir 1366 advokāti un daļai advokātu ir palīgi. Tāpat ir praktizējoši juristi, kurus gan nepieskaitām pie sava pulka, bet daļu vērtējam kā spēcīgu konkurenci. Advokāti, kuri ir atpazīstami un specializējas tieši ģimenes tiesībās, esam apmēram pieci. Mēs savā starpā sazināmies, konsultējamies, esam vienlaikus gan kolēģi, gan konkurenti. Zinot, kurš kolēģis pārstāv otru pusi, varam prognozēt, kāds būs process, vai būs iespējams izlīgums. Protams arī ģimenes tiesībās mums ir konkurenti juristi, arī kolēģi, kuru specializācija nav ģimenes tiesības, bet kuri lietu ir uzņēmušies. Tomēr

domāju, ka neprofesionālis reizēm var, arī labu gribot, nodarīt vairāk ļaunuma nekā labuma. Konkurence ir, bet, jo šaurāka ir specializācija, jo vairāk tavs vārds tajā nostiprinājies, jo konkurence ir mazāka.

Jūs ieteiktu specializēties šaurāk, bet dziļāk un kļūt par izcilu profesionāli vienā jomā, vai tvert plašāku laukumu un būt gatavam darboties jebkurā jomā?

Ieteikt neko nevēlos, bet es personiski labāk izvēlos darīt izcili un šaurā jomā, nekā vidēji un visās jomās. Cilvēks nevar būt orķestris un vienlīdz labi spēlēt visus instrumentus.

Publicēts 2021. gada 19. jūlijā