Intervija ar Ilzi Stabulnieci,

zirgu sētas “Klajumi” īpašnieci un zirgkopi

Vai kļūt par zirgkopi un zirgu sētas īpašnieci ir apzināta izvēle?

Jā, tas ir mans bērnības sapnis, ko esmu īstenojusi. Tas gan nav bijis vienkāršs ceļš, jo piedzimu sarežģītā laikā - padomju okupācijas gados, kad vienkāršajiem cilvēkiem nebija atļauts turēt zirgus. Varējām vien kārām acīm skatīties uz kolhoza īpašumā esošajiem zirgiem vai pieiet un pakasīt tiem ausi. Varējām vērot, kā citi trenējas rikšošanai un kā zirgi tika trenēti zirgu sportam. Es priecājos par brīžiem, kad varēju aizlienēt zirgu no kolhoza brigadiera, lai varētu ecēt, art, vagot kartupeļus, grābt un pļaut sienu, kā arī iejūgt zirgu pajūgā. Zirgu izmantojām, cik vien iespējams, dažādu lauksaimniecības darbu veikšanai, kas, starp citu, bija ekskluzīvi, jo parasti dārza darbi bija jāpadara ar rokām, jo nebija ne tehnikas, ne zirgu.

Kur radās lielā mīlestība pret zirgiem?

Te laikam ir jārunā par gēniem, ko esmu mantojusi no sava vectēva Jāņa Stabulnieka, kurš 1936.gadā sāka veidot zemnieku saimniecību „Klajumi”. Vectēvam bija deviņi bērni – es esmu astotā bērna Helēnas Stabulnieces meita. Mīlestība pret zirgiem ir „iezīsta” kopā ar mātes pienu. Vectēva saimniecībā bija divi zirgi. Viens tika izmantots vairāk pajūgam, lai ātrāk varētu līdz baznīcai aizbraukt, otrs bija smagiem darbiem tīrumā. 1945.gadā zirgi tika nacionalizēti. Jāpiebilst, ka „Klajumu” saimnieks – mans vectēvs gāja bojā, atmīnējot Vecbornes tiltu, un vecākais dēls Jānis tika nošauts 2 nedēļas vēlāk 1945.gada martā. Tā nu saimniecībā dzīvoja astoņi bērni ar mammu un tēva māsu.

Kā kļuvāt par zirga īpašnieci?

Tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sāku krāt naudu zirga iegādei – strādāju „Daiļradē” – adīju un tamborēju cimdiņus un cepurītes, kā arī adīju jakas smalkām dāmām.

Man bija septiņpadsmit gadu, kad nopirku savu pirmo zirgu.

Man ļoti patika Lietuvas šķirnes smagumvilcēju zirgi, bet tie tolaik maksāja 8 tūkstošus rubļu. Es biju iekrājusi tikai pusotru tūkstoti, tāpēc nopirku zirgu no saimnieka, kuram zirgi īpašumā nonāca privatizācijas procesā – viņš no kolhoza tos bija ieguvis par pajām. Toreiz tiku pie 11 gadus vecas ķēves, kura man ļoti patika. Kopā ar ķēvi saņēmu arī pārsteigumu – pēc dažiem mēnešiem tai atskrēja kumeliņš, kuru neviens nebija gaidījis. Jāpiebilst, ka tolaik Krāslavā uz Kaplavas pusi, kur dzīvoju, nebija tilta, tāpēc zirgu nācās vest pāri Daugavai ar pārceltuvi. Tas bija pārbaudījums, jo biju jauna, pašpārliecināta un neapzinājos reālo risku, šādi transportējot zirgu. Taču es to paveicu.

Zirgam ir svarīgi sajust, ka cilvēks ir pārliecināts un drošs, rīkojoties ar zirgu, nedrīkst minstināties, ir iepriekš jāpārdomā un jārīkojas.

Tagad mēs pērkam jaunākus zirgus, nebaidāmies arī no jaunzirgiem un arī paši esam zirgu audzētāji. Cilvēkiem bez pieredzes, kuri vēlas sākt nodarboties ar zirgiem, iesaku izvēlēties jau pieredzējušu, apmācītu zirgu, nevis riskēt un iesākt ar jaunzirgu.

Jūs runājat par dažādām zirgu šķirnēm...

Jā, jo tas ir svarīgi. Zirgkopim ir jāprot atšķirt zirgu šķirnes – es reizēm brīnos par jāšanas sportistiem, kuri nezina, ar kādas šķirnes zirgu tie jāj.

Jāzina ir ne tikai zirgu šķirnes un to temperaments, bet arī to ģenētiskās līnijas, lai nesaprecinātu mātes ar dēliem vai krustdēliem, lai nesanāktu neprognozējami selekcionēts zirgs.

Nav pieļaujams, ka zirgam, kurš izskatās pēc milzu lempja, ir arābu zirgu temperaments. Zirgkopim jāzina arī zirgu vēsture – gan kontinentālā, gan ģenētiskā.

Visiem patīk ar zirgu aprunāties un noglaudīt purnu. Taču kāda ir zirgu kopšanas praktiskā puse?

Tas ir atkarīgs no zirga izmantošanas un turēšanas veida. Viens no galvenajiem kritērijiem ir tas, kā zirgs tiek turēts – vai tas dzīvo brīvībā vai stallī. Ja zirgs tiek turēts staļļa boksā un tikai uz dažām stundām tiek izlaists pastaigā, tad rūpes ir lielākas – bokss ir regulāri jātīra, tāpat nepieciešama zirga dzirdināšana un ēdināšana ar dažādiem mikroelementiem un rūpīgi jāseko zirga veselības stāvoklim.

Nebrīvē dzīvojošiem zirgiem bieži novērojama arī depresija, tāpēc zirgkopim jāvērtē ne tikai zirga fiziskais stāvoklis, bet arī emocionālais noskaņojums.

Brīvībā dzīvojoši zirgi, kā tas ir šajā saimniecībā, lielākoties tiek paši ar sevi galā – nomazgājās zem lietus, ja kož dunduri, tad novārtās dubļos, aizsargājot sevi. Papildu barība, izņemot zāli vai sienu, brīvībā dzīvojošam zirgam nav nepieciešama, protams, jānodrošina piekļuve ūdenim, lai zirgs varētu padzerties. Pirms darba zirgi ir jānotīra no krēpēm un no astes jāizlasa katrs dadzis, katrs smilšu graudiņš. Jāapskata katra kāja, vai nav kas iedūries. Mūsu saimniecības zirgi tiek izmantoti dažādi – jāšanai, braukšanai, šoviem un arī reitterapijai. Te atkal ir jārunā par šķirnēm, jo ne visi zirgi ir piemēroti visiem izmantošanas veidiem.

Kādu šķirņu zirgi ir jūsu saimniecībā?

Vairums ir Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgi, trīs Lietuvas vezumnieki un viens Baltkrievijas braucamā tipa zirgs. Pārsvarā mums ir liela auguma zirgi, jo to izmantošanas veids ir ļoti plašs – var jāt gan pa vienam, gan divatā, piemēram, pieaugušais kopā ar bērnu.

Vai katru zirgu var izmantot reitterapijai?

Nē, reitterapijas zirgi tiek īpaši sagatavoti un sertificēti. Pati esmu ieguvusi P.Stradiņa universitātes un Latvijas reitterapijas asociācijas reitterapijas instruktora sertifikātu. Mūsu saimniecībā reitterapijai ir sertificēti seši zirgi. Esam viena no trim Latvijā reģistrētām medicīnas iestādēm, kas nodarbojas ar reitterapiju. Piebildīšu, ka pēc reitterapijas nodarbībām zirgs nogurst ne tikai fiziski, bet arī morāli, tāpēc ļoti svarīgi nodrošināt viņam labu atpūtu.

No filmām un grāmatām saprotu, ka zirga kāju veselībai ir jāpievērš liela uzmanība...

Jā, zirgu kāju veselība ir ļoti svarīga, bet ne katrs zirgkopis var izdarīt visu, kas nepieciešams, jo tam vajag arī speciālas prasmes un zināšanas. Viena lieta ir iztīrīt nagu, bet sarežģītāk jau ir apgriezt nagus vai apkalt.

Zirgkopim, ja viņš pats to nevar izdarīt, ir jāmeklē speciālists, kurš pratīs zirgu apkalt ar vispiemērotākajiem pakaviem konkrētajam zirga izmantošanas veidam.

Kuros gadījumos vajag pakavus?

Piemēram, mūsu taku zirgiem apkaļam priekškājas, jo pa grants ceļu ejot, priekškāju nagi nodilst vairāk. Zirgus mūsu saimniecībā apkaļ mans vīrs, kurš ir profesionāls kalējs. Savukārt sporta zirgiem uz sacensībām bieži apkaļ visas četras kājas, bet treniņos pakavi ne vienmēr ir vajadzīgi. Ziemas laikā senāk tika izmantoti pakavi ar radzēm, lai zirgam neslīd kājas uz ledus.

Vai zirgkopība Latvijā attīstās?

Laukos zirgi izzūd, taču attīstās hobija zirgu segments. Tāpat vairāk tiek domāts par selekciju. Arvien vairāk arī zirgu audzētājiem ir svarīgs ne tikai zirgu eksterjers, bet arī tā raksturs. Savukārt zirgu sports Latvijā lielākoties ir amatieru līmenī, ir tikai daži konkurenti Eiropas vai pasaules līmeņa zirgu sportam.

Vai jauniešiem ir vērts padomāt par zirgkopēja profesiju?

Ir, bet jāsaprot, ka

zirgkopim, kurš koncentrēsies tikai darbam stallī, nebūs iespēju pietiekami nopelnīt – zirgkopim ir jādomā plašāk.

Man pašai ir divas augstākās izglītības un valodu zināšanas, kas man paver plašāku skatu uz dzīvi un biznesa iespējām. Man ir izdevies apvienot savu mīļāko nodarbošanos – zirgkopību ar biznesu. Zirgkopības attīstībai ir brīvas nišas, tai skaitā jau pieminētā reitterapija, augsta līmeņa zirgu sports un tūrisms.

Vai runas par zirgu vārdotājiem atbilst patiesībai?

Jā, arī mēs esam izmantojuši zirgu vārdotāja pakalpojumus. Latvijā mūs favorīte ir Katerīna Agapova, bet starp lietuviešiem visaugstāk vērtējam Vidmantu Staškevičius. Katerīna mums palīdzēja tikt galā ar Raitas bailēm no mazgāšanas, viņa iemācīja, kā bez piespiedu kārtas nolaist zirgam galvu, lai, piemēram, cilvēks ratiņkrēslā zirgam var mierīgi uzlikt iemauktus. Viens no piemēriem ir problēma ar mūsu Skandu, kas ir šova zirgs un nebaidās ne no cilvēkiem, ne no mašīnām, ne skatuves, mūzikas, šāvieniem un publikas, bet viņai ļoti bail no govīm. Ar šo problēmu arī esam mēģinājuši tikt galā ar Vidmanta Staškevičiusa palīdzību.

Kādām rakstura īpašībām ir jāpiemīt zirgkopim?

Zirgkopim ir jābūt zinošam, iejūtīgam, pārliecinošam, drosmīgam, komunikablam, uzmanīgam, draudzīgam, labsirdīgam un dzīvniekus mīlošam.

Publicēts 2021. gada 2. augustā