Intervija ar Jolantu Graubiņu,

Operatīvās vadības pārvaldes Zvanu apstrādes un resursu vadības nodaļas

Rīgas reģiona zvanu centra Vienotā ārkārtas palīdzības izsaukumu numura "112" dispečeri

Cik ilgi strādājat Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) par “112” dispečeri? Kā te nokļuvāt?

Strādāju jau 7 gadus. Pēc izglītības esmu pirmsskolas pedagoģe, esmu strādājusi pirmsskolas izglītības iestādē, bet pēc pirmās meitas piedzimšanas nolēmu mainīt nodarbošanos. Pirms sāku strādāt dienestā zināju, kādos gadījumos jāzvana uz 112, bet nekādi to nesaistīju ar sevi, līdz viens draugs, ugunsdzēsējs, ieteica aizsūtīt pieteikumu darbam.

Kā notiek pieņemšana darbā? Ir apmācības, pārbaudes, ieskaites? Kas pirms darba uzsākšanas ir jāiemācās?

Uz šo amatu var pretendēt Latvijas pilsoņi, kuriem ir vismaz vidējā izglītība, ir valsts valodas un vismaz vienas svešvalodas prasmes, kandidātam jābūt bez sodāmības. Šīs prasības nosaka likums un tās tiek stingri ievērotas. Sākotnēji visi ir amata kandidāti un iziet atlasi. Ir jāiztur fiziskās sagatavotības un veselības pārbaude, kurai ir jābūt atbilstošai Iekšlietu ministrijas sistēmas amatpersonas prasību normām. Kad dispečera palīgu pieņem dienestā, viņam nosaka sešu mēnešu pārbaudes laiku. Pirms dispečera palīgs tiek norīkots dežūrmaiņās, viņam ir noteikta 10 darba dienu sākotnējā apmācība, tad no viena līdz 1,5 mēnesim dispečera palīgs mācās patstāvīgi pieņemt lēmumus par saņemtajiem zvaniem. Katram dispečeram ir iespēja iegūt dispečera kvalifikāciju. Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā mācības ilgst 1,5 mēnesi, kurām seko prakse un eksāmens – gan teorētiskais, gan praktiskais. Komisija vērtē, kā eksaminējamais apstrādā notikumu, kā izsūta resursus. Kad ir nokārtots eksāmens, tiek iegūta dispečera kvalifikācija iekšlietu jomā un tikai tad dispečera palīgs kļūst par dispečeru un ir tiesīgs ne tikai pieņemt zvanus un apstrādāt tos, bet arī strādāt ar resursiem, izsūtīt ugunsdzēsējus uz notikuma vietu, piesaistīt citus dienestus, ar kuriem sadarbojamies, piemēram, Valsts Policiju (VP), Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD), "Latvijas Gāzi", "Sadales tīkliem" un citiem. Dispečera palīgiem šādu tiesību nav, jo tā ir liela atbildība.

Ir daudz kandidātu, kuri neiztur pārbaudījumus vai, sākot strādāt, saprot, ka šis darbs tomēr nav domāts viņiem?

Jā, ir tādi, kuri jau pēc dažām apmācības dienām saprot, ka tas nebūs viņu aicinājums. Daudzi domā, ka ir vienkārši jāpaceļ klausule un jāparunā, nesaprotot, kāda ir nepieciešamā zināšanu bāze. Ir bijuši darbinieki, kuri atsakās no darba pēc pirmās dežūrmaiņas. Citiem ir priekšstats, ka vajadzēs tikai savienot ar VP, NMPD vai būs zvani tikai par ugunsgrēkiem, bet realitātē zvani ir dažādi, ne tikai par VUGD atbildības jomu. Ir bijuši gadījumi, kad kandidāti neiztur veselības pārbaudi vai nenokārto fiziskos normatīvus.

Kāpēc dispečeriem ātri jāskrien, ja darbs ir pie telefona?

Tādas ir Iekšlietu ministrijas prasības amatpersonām, un tās pilda ne tikai ugunsdzēsēji-glābēji un dispečeri, bet arī vadība.

Kādām īpašībām dispečeram jāpiemīt?

Ir jābūt drošam, ar labu balss intonāciju, jārunā skaidri, ar saprotamu dikciju, lai tevi var saprast gan zvanītāji, gan ugunsdzēsēji-glābēji radiosakaru apmaiņā.

Jābūt ar stingru raksturu, spēju pieņemt lēmumus, būt pārliecinātam, par to, ko dari. Jābūt arī elastīgam, ar plašu redzesloku, lai zinātu, kā atrisināt problēmas, ir jāmāk iziet no situācijas, ieteikt, ko darīt.

Ir jāspēj arī orientēties Latvijas kartē. Man kā Rīgas reģiona zvanu centra dispečeram ļoti labi jāpārzina ne tikai Rīgas reģions, bet arī visa Latvija, jo zvani dažreiz ienāk no visas Latvijas. Ir jāprot komunicēt ar cilvēkiem, risināt kritiskas situācijas, loģiski domāt, ātri reaģēt uz dažādām situācijām un to izmaiņām, kuras mūsu darbā ir nepārtraukti. Notikumu gaita mainās patstāvīgi. Jābūt ļoti mobilam.

Kas novērtē to, vai kandidātam šīs īpašības piemīt? To pārbauda arī psihologs?

To jau aptuveni redz pārrunās – papildus, stājoties dienestā, līdz ar obligāto veselības pārbaudi, jāpilda psiholoģiskais tests. Kad tiek izturēta šī atlase, tikai tad kandidāts tiek pieņemts dienestā – kā amatpersona ar ierindnieka dienesta pakāpi. 

Dispečera palīgi saņem reālus iedzīvotāju zvanus?

Pirmās divas nedēļas palīgiem vēl nav jāatbild uz īstiem zvaniem. Viņi klausās un vēro dažādas situācijas. Kad apmācību vadītājs jūt, ka palīgs ir gatavs spert nākamo soli, viņu nozīmē pie pieredzējušiem dispečeriem (mentoriem) klausīties, kā viņi atbild un apstrādā zvanus. Sākotnēji tas notiek mentora klātbūtnē, kurš seko līdzi viņa atbildēm, darbībām un nepieciešamības gadījumā iejaucas un palīdz. Es kā mentors jau jūtu, vai viņš būs vai nebūs atbilstošs darbam. Apmēram pusotru mēnesi dispečera palīgs zvanu centrā apgūst pamatzināšanas par VUGD struktūru, normatīvajiem aktiem, iemācās pieņemt zvanus, reģistrēt notikumus, ugunsgrēkus, glābšanas darbus, iziet arī apmācību, kā komunicēt ar dažādiem zvanītājiem, jo zvana, piemēram, arī par plīsušām caurulēm vai taksometra izsaukšanu.

Šo septiņu darba gadu laikā sabiedrības izpratne par to, kādos gadījumos ir un kādos nav jāzvana uz “112”, ir mainījusies?

Iespējams, ka sabiedrības izpratne nedaudz ir mainījusies, ko veicinājusi arī aktīvā skaidrošana sociālajos tīklos. Dažas dispečeres, arī es, pēc savas iniciatīvas ejam arī uz bērnudārziem un skolām skaidrot tālruņa numura “112” specifiku, jo īpaši, kad 11. februārī ir tālruņa “112” diena. Bet joprojām daļa zvanītāju nezina, kam īsti viņi ir piezvanījuši. Daļai šķiet, ka glābšanas dienests dara visu. Protams, mēs palīdzam dažādās situācijās, dažkārt iesakām, kur labāk vērsties jautājumā, kas nav saistīti ar tālruņa “112” darbības jomu. Bet aicinātu tomēr saprast, ka mums nav jāzvana, lai izsauktu taksometru vai risinātu komunālās problēmas.

Cik apmēram proporcionāli ir adresātam atbilstoši un cik - neatbilstoši zvani?

Diennaktī vidēji tiek reģistrēti no 3,5 līdz 4 tūkstoši zvanu visā Latvijā, četros novadu zvanu centros - Daugavpilī, Valmierā, Jelgavā, Liepājā un Rīgas reģionā. Ir dienas, kad zvanu, kas nav saistīti ar “112” darbības jomu, ir vairāk, kad ļoti daudz jāsavieno ar VP vai ar NMPD. Ir arī sezonāla ietekme, piemēram, kūlas vai vētras laikā ir daudz zvanu tieši par VUGD atbildības jomu. Zvanu intensitāte ir atkarīga no laikapstākļiem, no sezonas un arī no pilnmēness - tiklīdz ir vairāk dīvainu zvanītāju, tad ir skaidrs, ka tuvojas pilnmēness.

Ātri tiekat galā ar šiem zvanītājiem?

Šajos gados jau ir iegūts rūdījums, tāpēc ātri tieku galā. Pēc balss var atšķirt, kad kaut kas deg vai patiešām draud briesmas un kad zvanītājs ir panikā un stresā. Dažkārt zvana skolēni un jokojas vai nerunā, ir tukšie zvani, kad cilvēkam netīšām saspiežas telefona pogas, un ir zvanītāji reibumā. Dažus jau arī pazīstam pēc balss, pēc konstanta zvanīšanas laika.

Kad ir zvani par reālām problēmām, kuras ir VUGD atbildības joma, Jūs arī koordinējat izbraukumus?

Jā, ja ienāk zvans par ugunsgrēku, ir jāreģistrē notikums, adrese, kur un kas deg, vai ir cietušie. Šīs informācijas noskaidrošana ir ļoti būtiska. Galvenais ir noskaidrot, vai ir cietušie, jo prioritāte ir glābt cilvēku dzīvības. Reģistrējam notikumu resursu izsūtīšanas sistēmā un izsūtam tuvāko ugunsdzēsēju-glābēju komandu uz notikuma vietu. Mums jānoskaidro arī, piemēram, cik stāvi ir degošajai ēkai, jo no tā atkarīgs nepieciešamo dienesta iesaistīto resursu skaits. Pēc tam arī jāvada notikums pa rācijām un jākoordinē process.

Jums jau no zvanītāja jācenšas izzināt informācija par ugunsgrēka apjomu, bīstamību un potenciālo progresiju, lai aplēstu un izsūtītu nepieciešamos resursus un papildspēkus. Milzu atbildība!

Jā, tā ir liela atbildība. Ir ļoti labi jāpārzina karte, precīzi jāizzina informācija – kur un kas deg, galvenais ir pajautāt pilsētu, jo bieži cilvēks ir panikā, tikai kliedz, ka māja liesmās, bet nepasaka, kur tā atrodas.

Jāuzdod tādi jautājumi, kas novirza no panikas, kas nomierina vismaz tik daudz, lai mēs izzinātu nepieciešamo informāciju un varētu nekavējoties izsūtīt ugunsdzēsējus.

Ir noteikts algoritms, kā dispečers piesaista dienesta tehniku notikumam, kad glābšanas darbu vadītājs izsludina paaugstinātu izsaukuma numuru, tad dispečeram jāprot pielāgoties situācijas izmaiņām un izsūtīt uz notikuma vietu pieejamos resursus. Kļūdīties nedrīkst, tas ir ļoti atbildīgs process!

Šādos brīžos Jums ir stress, vai jau spējat visam pieiet vēsi un pragmātiski?

Visi esam ar emocijām, bet ir jāprot savaldīties un neapjukt. Kas būs, ja cilvēks otrā klausules galā kritīs panikā, un arī dispečers sāks uztraukties un nespēs izzināt nepieciešamo informāciju palīdzības sniegšanai? Jau balsij jābūt nostādītai un mierīgai, lai zvanītājs jūt, ka var uzticēties, ka glābēji aizbrauks un palīdzēs. Pa šiem gadiem esmu guvusi rūdījumu. 

Pēc būtiskas informācijas iegūšanas Jūs vēl ar zvanītāju kādu laiku uzturat kontaktu, mierinat, stāstat, kas jādara, kamēr aizbrauc glābēji?

Protams, cilvēkam, kuram deg māja, šķiet, ka minūtes velkas kā stundas, un dažkārt viņi zvana vairākkārt un jautā, kad būs. Tad atbildam, ka palīdzība ir ceļā, brauc, cik ātri vien var. Braucot uz notikumu, viņiem ir jāievēro ceļu satiksmes noteikumi. Ilgi nemierinām, bet mums ir jāievieš ticība, ka VUGD aizbrauks un palīdzēs.

Darbs zvanu centrā notiek 24 stundu dežūrmaiņās. Ja zvani ienāk ļoti intensīvi, vai var tik ilgu laiku tādu spriedzi un uzmanību noturēt?

Jā, mums ir 24 stundu dežūrmaiņu darbs, no 8 rītā līdz 8 nākamajā rītā, un ik mēnesi tiek sastādīts dežūrmaiņu grafiks. Pēc vienas nostrādātas diennakts ir trīs brīvas dienas.

Gluži 24 stundas no vietas nosēdēt pie telefona nevar, mums ir arī atpūtas laiki, kas tiek piešķirti atkarībā no zvanu intensitātes un notikumu daudzuma.

Bet, piemēram, ja ir vētra, koki lūzt un notikumu daudz, mēs strādājam bez atpūtas. Tas ir liels komandas darbs. Man septiņu darba gadu laikā arī ir nācies strādāt, kad bija viena milzīga vētra.

Kā Jums patīk šāds režīms? Maiņa ir gara un grūta, bet trīs brīvas dienas to kompensē?

Jā, man patīk un ir pierasts pie šāda dežūrmaiņu darba. Protams, pēc dežūrmaiņas vēlams atpūsties, jo nakts darbs prasa daudz enerģijas. Priecē, ka pa nedēļas vidu ir dažas dienas brīvas, bet jārēķinās, ka dežūrmaiņas nereti iekrīt brīvdienās un svētku dienās. Esmu jau trīs Jaunos gadus sagaidījusi zvanu centrā. Tā nakts ir interesanta! Ir ļoti daudz zvanu, arī viltus un maldinoši, cilvēki bieži sajaukuši petardes, salūta skaņas un gaismas ar degšanu. Līdzīgi ir Līgo svētkos, visiem šķiet, ka visur deg, lai gan tā nav. Saskaņojot ar vadību, brīvajās dienās var uzņemties arī kādu papildu darbu, ko daudzi dispečeri arī dara, jo tās ir papildu ienākumu iespējas.

Kāda Jums ir dienesta pakāpe un kā tās piešķir? No tās ir atkarīgs arī atalgojuma apmērs?

Jā, atalgojums ir atkarīgs no pakāpes, no apgādājamo skaita, no izdienas gadiem, tagad esmu kaprālis, un nākamgad būšu seržants. Pakāpe mainās ik pēc trīs gadiem.

Kas ir tas, kas patīk un sniedz gandarījumu darbā, kas Jūs šos septiņus gadus te ir noturējis?

Man patīk, ka katra dežūrmaiņa ir dažāda, nav divu vienādu notikumu, vienādu dežūrmaiņu. Saņemot zvanu, nezini, kas ir klausules otrā galā un kāda palīdzība ir nepieciešama. 

Man ļoti patīk mans darbs, patīk palīdzēt cilvēkiem, risināt dažādas situācijas, vadīt dienesta resursus.

Gandarījumu sniedz apziņa, ka kādam esmu izdarījusi kaut ko labu, esmu palīdzējusi. Principā jau visa palīdzība sākas ar dispečeri, esam palīdzības sākumpunkts. Ir bijuši gadījumi, kad dzirdi, ka zvanītājs klausulē jau klepo, smok no dūmiem, un izdodas visu nokoordinēt tā, ka cilvēku izglābj. Viens no tādiem gadījumiem bija, kad zvanīja sieviete, teica, ka gaitenī kaut kas deg, bet nevar pateikt kas, jo viņa ir istabā ar diviem suņiem un netiek ārā. Bez panikas teicu, lai gaida palīdzību un stāv pie loga, lai ugunsdzēsēji viņu redz, jo vispirms, ierodoties notikuma vietā, glābj cilvēkus un tikai tad uzsāk dzēšanu. Pie sevis domāju, kaut glābēji ātrāk ierastos. Vieni ugunsdzēsēji no notikuma vietas ziņoja, ka neviens never vaļā durvis, bet otri, paldies Dievam, ieraudzīja šo sievieti un ar abiem suņiem caur logu nocēla lejā. Man bija liels atvieglojums un arī gandarījums, ka izdevās operatīvi izsūtīt nepieciešamos resursus. Protams, emocionāli domāju, kaut ātrāk aizbrauktu un izglābtu, un, kad tā notiek, vairojas vēlme strādāt un palīdzēt.

 Ja dari to, kas tev patīk un darbs sniedz gandarījumu un enerģiju, nebūs jāmeklē laiks vai motivācija, lai to paveiktu, viss notiks dabiski. Man tā ir.

Absolūtais vairums dispečeres ir sievietes. Jums ir atbilde, kādēļ?

Grūti pateikt. Varbūt tāpēc, ka esam emocionāli spēcīgākas, vai arī tas ir izveidojies stereotips? Katrā ziņā ir jāsaprot, ka darbs ir nopietns un atbildīgs.

Publicēts 2021. gada 6. jūlijā