Intervija ar Zani Gargažinu,
Latvijas Televīzijas režisori
Vai tavā ģimenē kāds ir saistīts ar TV, teātri, kino?
Neviens. Taču tas nav iemesls, lai nesekotu savam sapnim un nemēģinātu strādāt savā sapņu profesijā. Ja neizmēģināsi – nezināsi, vai patīk, sanāk, vai tas ir tas, ko vēlies. Tieši tā es sāku strādāt televīzijā.
Kad un kāda procesa pamudināta izvēlējies savu profesiju?
Man ļoti patika mūzika, koncertšovi, dažādas balvu pasniegšanas ceremonijas. Bija sajūta, ka tas ir kaut kas mans. Tad sāku organizēt un režisēt skolas popielas, dažādus koncertus un klases vakarus. Ietekmējos no popkultūras. Visa mana istaba bija izlīmēta ar tā laika elku plakātiem. Es regulāri klausījos dažādus radio dziesmu topus, tādējādi iepazinu izklaides industrijā notiekošo. Tas man šobrīd palīdz orientēties ne vien šā brīža aktualitātēs, bet arī nozares vēsturē un attīstībā. Katru nedēļu klausījos TOP 40 dziesmu topu. Iztēlojos, kādus video klipus vēlētos nofilmēt savām mīļākajām dziesmām. Viss sākas ar sapņiem. Vajag mēģināt tos īstenot!
Kāds ir tavs izglītošanās ceļš (studijas, pirmā darbavieta)?
Iestājos Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju programmā. Prakses laikā bija daudz jāstrādā – gan individuāli, gan komandā ar citiem. Kopš tā laika arī iegūti labākie draugi, vēlāk tie kļuvuši par kolēģiem. Mediju nozarē pārsvarā visi zina cits citu, tāpēc ir svarīgi visu darīt kārtīgi un nevienu nepievilt. Darbā būtisks ne tikai talants, bet arī spēja paļauties, ka viss būs izdarīts laikā un pēc iespējas labāk. Es sāku darbu Latvijas Televīzijā, nēsājot rekvizītus filmēšanai – lampas, šķēres, parūkas, traukus utt. Tā bija mana prakse Latvijas Televīzijā. Tā palēnām, pamazām gan skatoties, gan piedaloties, varēju izvērtēt, kas mani interesē.
Televīzijā ir dažādi režisori – pults režisors atbild par to, kura tieši kamera rāda ekrānā, laukuma režisors kontrolē, kas un kurā brīdī dodas uz skatuvi. Un tad ir galvenais režisors – tas, kurš rada koncepciju un atbild par tās īstenošanu.
Man tuvākā ir tieši koncepcijas izveide un tās īstenošana.
Kā dažos vārdos vari pateikt, ko nozīmē būt TV režisoram?
Tas nozīmē, pirmkārt, daudz radošu ideju, otrkārt, daudz saskaņošanas sapulču, lai ideju varētu realizēt. No vienas puses ir interesanti, ka var realizēt savas idejas, bet no otras puses – jāapzinās, ka televīzijā ir ļoti daudz iesaistīto pušu (gaismotāji, scenogrāfi, skaņotāji, operatori, stilisti, grimētāji u.c.), tāpēc projekta īstenošanas laikā ir daudz sanāksmju, kurās jāprot gan pārliecināt par savu ideju, gan ieklausīties citu viedoklī un nereti arī kritikā.
Vai darbs televīzijā būtiski atšķiras no teātra un kino?
Protams! Teātrī režisors satiek savus skatītājus, savukārt televīzijā viņi ir pie ekrāniem, tagad jau arvien biežāk viedierīcēs. Savukārt kino ir daudz lēnāks ražošanas temps – labas kinofilmas izveidošana prasa vairākus gadus. Televīzijā projekts no idejas līdz ēteram reti ir ilgāks par gadu, visbiežāk tie ir daži mēneši. Ja patīk skriet īsās distances, tad televīzija ir īstā vieta, savukārt maratona cienītājiem piemērotāka būs teātra vai kino režijas profesija.
Kura darba sadaļa pašai šķiet visaizraujošākā – plānošana, filmēšana, montāža vai rezultāta baudīšana?
Filmēšanas brīdī ir kaut kas maģisks – tad apstājas visa pasaule, nav svarīgi, kas notiek sociālajos medijos vai kas zvana. Uz laukuma ir tikai komanda un tu, kurš vada procesu. Ja esmu sagatavojusies un visi filmēšanā iesaistītie raiti un labi sadarbojas, ir neatkārtojama sajūta radīt. Vakarā pārnāku mājās pilnīgi nogurusi, bet sajūtas kā pēc labas ballītes – esmu gatava jau rīt vēlreiz doties “cīņā”.
Cik fiziski grūta ir ikdiena?
Režisors ir galvenais cilvēks projektā – no viņa ir atkarīgs pilnīgi viss. Režisoram ir visi jāiedvesmo – gan televīzijas komanda, gan uz filmēšanu atnākušie viesi.
Darbs ir ļoti stresains, jo atbildība milzīga. Nervus vajag pasaudzēt, bet ne vienmēr tas izdodas. Tomēr galvenais ir saņemties un nebūt histēriskam – tad viss būs kārtībā!
Vai tev ir autoritātes, dižie meistari, no kuriem mācies?
Es regulāri skatos visus Latvijas nozīmīgākos šovus, raidījumus un filmas. Nelaižu arī garām, kas notiek uz pasaules skatuvēm (Grammy balvas, Oskara ceremonija), tāpat daudz iedvesmojos no ārzemēs radītiem imidža klipiem, reklāmām un mūzikas videoklipiem. Sociālajos medijos svarīgi ir sekot personībām, kuras ne tikai izklaidē un ļauj atslēgties no ikdienas stresa, bet ir arī celmlauži industrijā un rada to, ko Latvijā bieži vien ieraugām uz skatuves pēc dažiem gadiem.
Kāda ir sadarbība ar kolēģiem – komandu? Vai cits bez cita var pastāvēt?
Man personīgi komanda ir ļoti svarīga. Tie ir mani domubiedri, ar kuriem eju vienu ceļu. Pamata doma kopā radīšanai ir augt un attīstīties.
Televīzijā komandas mainās, ir jābūt ļoti elastīgam un jāpielāgojas. Man svarīgi, lai komandai ir kopīgs plāns, vienots mērķis un redzējums, uz ko ejam.
Vai ir iespējams iekļauties astoņu stundu darbdienā?
Es teiktu, ka dzīvoju citādā ritmā. Pavisam noteikti tā nav astoņu stundu darba diena. Nevaru strikti nošķirt stundas, kad dzīvoju, radu, strādāju un kad atpūšos. Ja ir ideja vai projekts, kas mani aizrauj, varu ar lielu atdevi un koncentrēšanos strādāt ilgas stundas.
Kas sarūgtina?
Ja ir sajūta, ka nevaru mainīt lietas, kas mani sarūgtina.
Kā uztverat kritiku? Vai var pierast, ka kāds nepamatoti kritizē darbu?
Mani ļoti uzrunāja teiktais, ko nesen dzirdēju kādā intervijā – ka kritizēt nenozīmē pazemot un paskaidrot nenozīmē taisnoties. Man reizēm ir raksturīga pastiprināta jūtība pret sevi un pasauli, bet ļoti novērtēju argumentētus un pamatotus viedokļus.