Intervija ar Maiju Gundari,

kino, mūzikas videoklipu  un reklāmu grima mākslinieci

Kā Jums radās interese par grima mākslu un kur to apguvāt?

Man ir paveicies ar to, ka nekad neesmu šaubījusies par savu profesionālo izvēli un nevienu mirkli neesmu gribējusi darīt kaut ko citu. Lai gan mācījos profesionālajā mūzikas skolā, jau pirmajās klasēs vecākiem stāstīju, ka vēlos būt kino grima māksliniece. Tādējādi arī jau ļoti agri meklēju iespējas pietuvoties šim arodam. Kad mācījos 6. -  7. klasē, mans tēvs (Lauris Gundars), kurš ir dramaturgs, rakstnieks un režisors, veidoja filmu un aicināja mani palīdzēt izpildproducentei. Vārīju kafiju, pasūtīju pusdienas, palīdzēju dažādos darbos filmēšanas laukumā, tādējādi vairāk sapratu, kā notiek filmēšanas process. Pēc tam man vairāk nebija ne mazāko šaubu par to, ka gribu šajā vidē strādāt. Jau skolas laikā aizgāju uz grima mākslas kursiem, un pēc tiem pa vasarām sāku strādāt. Pamazām iedzīvojos kino vidē, sadraudzējos, sapazinos ar cilvēkiem. Jutu, ka man pietrūkst friziera prasmju, tāpēc vidusskolas laikā pabeidzu arī frizieru kursus. Vēlāk gribēju vēl mācīties veidot specefektus, šādas izglītības iespējas meklēju ārzemēs. Pateicoties ģimenes finansiālajam atbalstam, devos mācīties uz Losandželosu, Holivudu.

Latvijā nekas tāds nebija un joprojām nav pieejams?

Toreiz, 2006. gadā, ar šīs jomas izglītību Latvijā tieši kino vajadzībām bija diezgan slikti. Man bija svarīgi iegūt šīs zināšanas. Nebija arī tik plašu virtuālo iespēju kā šodien ar dažādiem tiešsaistes kursiem, youtube video.

Vai bija vēlme palikt ASV?

Protams, jā! Man bija 19 gadi, kad aizbraucu ar domu, ka nekad atpakaļ nebraukšu, ka te nav ko darīt. Bet, kā jau cilvēkam no Austrumeiropas valsts, man iedeva vīzu uz noteiktu dienu skaitu, kuru gan pamanījos nedaudz pagarināt. Iespējams, varētu vēl kaut ko izdomāt, bet ļoti gribējās atpakaļ mājās. Negaidīju, ka tik ļoti gribēšu atpakaļ uz Latviju.

Kā skolas laikā sākāt strādāt kino industrijā, tur arī esat palikusi un pašlaik esat viena no pieredzējušākajām un iecienītākajām kino grima māksliniecēm. Kāda ir kino grima specifika un kas tajā jūs tā izrauj?

Jā, grimētājiem ir ļoti dažādas darba jomas - ir modes, kāzu, foto un privātu pasākumu grims, jo visur ir sava specifika. Esmu strādājusi arī fotosesijās, bet pamatā tomēr esmu kino grimētāja. Grims kino vajadzībām tomēr ir ļoti specifisks, un mana ikdiena kā kino grimētājai ir pilnīgi citādāka kā cita žanra grima māksliniekiem.

Strādāt kino jomā ir ļoti interesanti un aizraujoši, bet tur ir gan plusi, gan mīnusi. Katrs projekts ir pilnīgi citādāks, katrā iepazīsties ar jauniem cilvēkiem, darbs katrreiz ir jaunā vietā. Ir nemitīgas pārmaiņas, ļoti daudz var redzēt, arī ceļot.

Braucat grimēt arī ārpus Latvijas?

Jā. Filmēšanas grupas mazliet atgādina cirka trupu, kas nemitīgi pārvietojas. Sanāk daudz būt prom no mājām.

To uztverat kā mīnusu, vai tas tieši šķiet aizraujoši?

Man tas nešķiet mīnuss, bet noteikti ir cilvēki, kuriem šāds darba veids neder, tāpat kā neziņa par to, kad un kāds tev būs nākamais projekts, kādu atalgojumu par to saņemsi. Pat vislabākajiem māksliniekiem var būt tā, ka nezini, kad būs nākamais projekts - paredzēt noteiktus ienākumus ir faktiski neiespējami.

Kad ir sezona, atalgojums ir pietiekams, lai varētu izdzīvot pāris mēnešus bez darba?

Pamatā finansiāli jūtos diezgan stabili, gada griezumā varu nopelnīt, lai arī nesezonas laikā varētu izdzīvot, bet tas nav paredzams un garantēts. Pēc filmas uzņemšanas tomēr man ir grūti aizbraukt kādā ļoti dārgā ceļojumā, jo nezinu, kad būs nākamais projekts un ienākumi. Ļoti lielā bagātībā iedzīvoties nesanāks. Turklāt nevar solīt, ka kāpšana pa karjeras kāpnēm un līdz ar to atlīdzības pieaugums notiks ļoti ātri. Par galveno mākslinieku kino nekļūst dažu gadu laikā.

Kā jūs nonācāt līdz galvenās mākslinieces statusam?

Izņemot atsevišķus ārvalstu māksliniekus, kopumā esmu ļoti maz asistējusi, kaut arī no tā var ļoti daudz iegūt un iemācīties. Mana karjera dažādu sakritību un arī ASV skolas rezultātā iegrozījās tā, ka pēc atbraukšanas no ASV man uzreiz uzticēja projektus kā galvenajai māksliniecei. Pamazām augu un turpinu to darīt.

Jēdzīgākais karjeras ceļš droši vien ir sākumā izmantot izdevību būt filmēšanas laukumā, kaut vai vārot kafiju vai bloķējot ceļus, lai tiktu apritē, redzētu, kāda ir vide, sadraudzētos ar cilvēkiem, saprastu, vai tiešām to gribas.

Un, ja gribas, tad pārsvarā izdodas. Tad sākumā var iet asistēt uz masu skatiem. Projektu šobrīd pietiek, iespējas ir, industrija ir pietiekami atvērta.

Veidojat ne tikai grimu, bet arī lasāt scenāriju un pati izstrādājat vizuālos tēlus?

Tā noteikti nav tikai grima uzlikšana. Viss sākas ar vienošanos par darba apjomu un samaksu. Tad lasu scenāriju vai dažkārt arī grāmatu pirmo reizi, vizualizēju tēlus atbilstoši savai idejai, kā tos iztēlojos, tad tiekos ar režisoru, kura redzējums arī ir ļoti svarīgs. Veicu izpēti, vācu fotogrāfijas par to, kā kas attiecīgajā filmas norises laikā un vietā izskatījās. Pēc tam scenārijs tiek izpreparēts pa fragmentiem, domājot, kurā vietā, kāds tēls un kāds grims jāveido, jāsaprot, kādi aktieri filmēsies konkrētajās lomās un kā viņiem vajadzētu izskatīties, vai viņu izskats laika gaitā mainās. Tad jāsaprot, kas un kurā dienā notiek un kā mainās aktieru izskats. Jāsaprot, vai scenārijā ir kādi ievainojumi, traumas, vai mati un bārdas aug.

Katru dienu jāveido scenārijam un filmēšanas plānam atbilstošs izskats. Nevar aktieris atnākt ar ataugušiem rugājiem un filmēties tāpat kā vakar bez rugājiem, ja scenārijā tā ir tā pati diena – grimētājam tam jāseko līdzi.

Veidojat arī frizūras?

Jā, arī matus, bārdu un grima specefektus.

Tēlus arī iepriekš kaut kā vizualizējat, uzzīmējat?

Zīmēju maz, vairāk organizējam proves, jo jāzina tomēr katra aktiera specifika, jāskatās, vai vajag taisīt ūsas vai labāk aktierim pašam tās ataudzēt.

Kā Jūs raksturotu sava darba vidi?

Pirmsfilmēšanas posms ir pagarš un samērā stresains process, savukārt filmēšanas laikā jārēķinās ar garu darba laiku.

Parasti jāceļas pulksten 4 vai 5, darba diena ir vismaz 12 stundas, dažreiz pat vairāk, var būt gan nakts, gan dienas maiņas, dažreiz ir divas brīvdienas nedēļā, bet dažreiz viena. Jāņem vērā, ka darbs notiek nevis apsildītās iekštelpās, bet var būt ārā mīnus 30 grādos, meža vidū, naktī.

Jāstrādā ātri un īsā laikā jāsagatavo vairāki aktieri?

Spēja strādāt ātri ir ļoti būtiska, nevar čammāties! Jo lēnāk strādāsi, jo agrāk aktieriem un pašai būs jāceļas, tāpēc ir svarīgi asistenti, nevar viens pats no rīta visu izdarīt.

Cik jums ir asistentu?

Ļoti vienkāršā projektā ar pāris aktieriem varu iztikt bez asistenta, bet tādi projekti nav bieži. Pārsvarā strādāju ar vienu pirmo asistenti, kas man ir līdzās visu laiku, un atsevišķām dienām, kad filmēšanā iesaistīti vairāk cilvēki, piesaistu vēl kādas divas asistentes. 

Jūs viņām nozīmējat darbus, skaidri pasakāt, kam un kā jāizskatās? Vai asistenti arī paši lasa scenārijus?

Tas savā ziņā ir finansiālas dabas jautājums. Mazbudžeta filmās pārsvarā uzņemos visu pati, un asistentus paņemu tikai tik, cik atsevišķās dienās nepietiek spēka un laika pašai visu izdarīt. Asistenti, kas nāk palīgā uz masu skatiem, lielākoties nelasa scenāriju, bet es viņiem noteikti sūtu bildes un aprakstus, arī grimētavā salīmēju pie sienām bildes, lai viņi iejūtas vidē. Bet tagad, pēdējā filmā, ko uzņemam, asistente palīdz gan izpētē, gan plānošanā, gan darbos uz vietas. Ja man pavisam pietrūkst laika, par attiecīgu atlīdzību varu kādam lūgt izdarīt kaut ko manā vietā.

Strādājat kā individuāls komersants vai kādā kompānijā kā algots darbinieks?

Šī joma kino industrijā vēl nav līdz galam sakārtota, bet ceru, ka drīzumā tas mainīsies. Līdz šim grimētāji bija patentmaksas vai mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji, bet pašlaik šīs abas formas likvidē. Šobrīd esmu autoratlīdzības saņēmēja, kas nav īsti izdevīgi ne man, ne darba devējam.

Visi grima materiāli jāgādā pašai?

Jā, un arī te nav perfekta situācija. Katrai filmai ir noteikts budžets grima materiāliem. Lielākām filmām ar to nav problēmu, bet tas nenozīmē, ka varu nopirkt pilnīgi visu – ir jābūt kādai pamatbāzei, otām un citiem materiāliem. Filmās ar mazāku budžetu jāskatās, ko var atļauties, skaidrs, ka nekādi ārkārtīgi specefekti nesanāks. Ārzemēs budžetā ir paredzēti līdzekļi arī manu materiālu nolietojumam, bet, ja, piemēram, man saplīst fēns, tā nomaiņa jānodrošina no pašas līdzekļiem.

Jāseko līdzi jaunumiem un modes tendencēm?

Jā, protams! Modes tendenču loma gan atkarīga no tā, par ko ir filma. Ja tā ir par mūsdienām un filmā ir moderni cilvēki, tad jāseko līdzi tendencēm attiecīgajā laikā, valstī, sabiedrības grupā. Jāseko līdzi arī grima produktiem. Izvēle un pārprodukcija skaistuma industrijas tirgū ir milzīga, ir grūti saprast, ko izvēlēties. Ja man kāds jautā, kurš ir vislabākais tonālais krēms, - nav ne jausmas, to ir miljoniem! Bet jārēķinās, ka kameras paliek arvien jūtīgākas, attiecīgi arī grimam jābūt neredzamākam, kvalitatīvākam.

Kāda ir konkurence darba tirgū grimētājiem? Nāk arī daudz jaunie, kas vēlas šajā jomā strādāt?

Jaunie nāk, jo ir parādījušās vairāk darba iespējas, industrija tomēr paplašinās, pie mums arī filmē daudz ārzemju kolēģi, arī latviešu filmas arvien vairāk tiek uzņemtas. Bet konkurence ir un būs, jo īpaši šajā profesijā, kur strādā no projekta uz projektu kā brīvmākslinieks. Garantiju nav. Dažreiz visiem nepietiek darba, citkārt ļoti pietrūkst cilvēku. Šovasar, piemēram, pietrūkst cilvēku, taču - pienāks janvāris, nebūs projektu, nebūs arī darba. Pieprasījums mainās cikliski, vasaras pamatā ir aizņemtākas nekā ziemas, bet ne vienmēr. Taču jauni, talantīgi cilvēki ir laipni aicināti, tikai jārēķinās, ka būs jāstrādā!

Kādām rakstura īpašībām, spējām, talantiem ir jāpiemīt, lai ielauztos šajā nozarē un kļūtu par izcilu sava aroda meistaru?

Pirmkārt, disciplīnai, izturībai, jābūt pietiekami elastīgam un gatavam mainīt plānus. Jābūt arī mākslinieciski apdāvinātam, kas ne visiem iet kopā ar disciplīnu.

Ļoti svarīgas ir komunikācijas spējas, psihologa jušanai, jo grima mākslinieks gan fiziski, gan emocionāli ir viens no tuvākajiem cilvēkiem aktieriem filmēšanas laikā.

Jāspēj psiholoģiskā līmenī iedziļināties scenārijā, jāsaprot, kā viss varētu izskatīties. Noteikti jāspēj strādāt komandā – filmēšana ir milzīgs komandas darbs – gan grima māksliniekiem ar saviem asistentiem, gan visu filmēšanas komandu. Šis darbs ir jāmīl, tad sapratīsi, kāpēc vajag celties 4 no rīta. To nevar darīt tikai algas dēļ. Jāpiemīt piedzīvojumu garam.

Kas sniedz gandarījumu?

Nebūt nedomāju, ka visas filmas, kurās esmu strādājusi, būs ļoti labas, bet mani aizrauj pats process. Darba rezultātu uz ekrāna redzu apmēram pēc gada.

Skatāties pirmizrādes, vērtējot savu darbu?

Jā. Kad sāku strādāt, man bija ļoti grūti tās skatīties, baidījos, ka ieraudzīšu savas kļūdas. Tagad ir labāk un izbaudu pirmizrādēs satikšanos ar kolēģiem, ar kuriem filmēšanas laikā bijām ļoti satuvinājušies.

Esat līdzdarbojusies daudzās filmās, bet varbūt varat minēt kādas, kurās Jums pašai šķita izaicinošāk vai interesantāk strādāt? Kādi interesantākie tēli radīti?

Man katra filma ir mīļa ar kaut ko savu. No pēdējā laika filmām varu minēt “Jelgava 94”, kas bija burvīgs piedzīvojums visai radošajai grupai, jauniešiem, aktieriem. Darbība norisinājās 1998. gadā, un varēju interesanti izpausties, atceroties arī savu skolas laiku. Pērnruden, filmējot Uģa Oltes filmu “Upurga”, darbojāmies dziļi mežā, aukstumā, bridām pāri upēm, kas arī bija kolosāls piedzīvojums. Cita veida piedzīvojums bija Aika Karapetjana filmas uzņemšana, kur darbība pamatā notika lauku mājā, kūtī, mēslos, ar dzīvniekiem. Nekad neesmu dzīvojusi laukos, un kaut ko tādu citādi nez vai pieredzētu.

Vai grimētājas pārsvarā ir sievietes? Vai profesija piemērota arī vīriešiem?

Kā jau visur pasaulē, stereotipi, ka grimētāju vidū ir vairāk sieviešu, pastāv, bet tas pamazām mainās. Pasaulē, tostarp Holivudā, ļoti daudzi grima, jo īpaši specefektu, mākslinieki, ir vīrieši, jo tur darbs daudz notiek darbnīcā, ir fiziski smagāks. Tur, kur darbs saistīts vairāk ar skaistumu, pamatā strādā sievietes, bet arī tas mainās - arvien vairāk ar specefektiem strādā sievietes un arvien vairāk grima mākslinieku ir vīrieši, jo īpaši ASV. Latvijā pagaidām ir viens specefektu speciālists vīrietis. 

Ja jaunieši vēlas iepazīt šo vidi, kur viņiem jāvēršas, jāmeklē informācija? Vai tas iespējams tikai caur paziņām?

Ik pa laikam internetā var atrast informāciju par brīvprātīgo palīgu pieteikšanos filmēšanas laukumā. Ir gan arī veiksmes faktors. Būtiski tomēr ir, lai iepriekš jau būtu kāda zināšanu bāzīte, izieti kursi vai vismaz apgūtas kādas prasmes no youtube. Tad šādai līdzdarbībai būs jēga un var pavērties kādas iespējas. Absolūti no nulles nebūs, ko darīt, jo filmēšanas laikā nevienam nebūs laika “auklēties”.

Publicēts 2021. gada 23. jūlijā