Intervija ar Jāni Grīnbergu,

Vidzemes rajona tiesas priekšsēdētāju

Kas jūs pamudināja studēt jurispudenci un izvēlēties darbu tieši tiesā? 

Beidzot vidusskolu, man nebija mērķis kļūt nedz par juristu, nedz tiesnesi. Pabeidzu matemātikas klasi un, līdzīgi kā šodien daudzi jaunieši, tostarp mani bērni, īsti nezināju, kādu profesiju izvēlēties. Pēc skolotājas ieteikuma iestājos Latvijas Policijas akadēmijā, izmeklētājos, kas šķita prestižākais no piedāvātajiem studiju virzieniem. Pēc studiju beigšanas man piedāvāja strādāt par prokuroru Valmierā, kur nostrādāju trīs gadus. Pēc tam man piedāvāja strādāt tiesā par tiesnesi. Dzīve mani nejauši atveda līdz tiesai un, ja man vidusskolā kāds teiktu, ka būšu tiesnesis vai tiesas priekšsēdētājs, par to tikai nosmīnētu. 

Par tiesnesi jūs kļuvāt jau 1999. gadā.

Jā, strādāju jau 22 gadus.

Ja sākotnēji jurispudence un tiesa bija nejaušības, tad pēc šiem gadiem jums ir pārliecība, ka esat īstajā profesijā?

Jā. Sākotnēji kādu laiku bija taustīšanās, neziņa, pieredzes trūkums un bailes no daudzām lietām. Pirmajā reizē, skatot krimināllietu, man kājas ļoti trīcēja. Bet ar laiku esmu iemīlējis savu profesiju un darbu, un domāju, ka esmu īstajā vietā.

Misija, ko tiesneši nes, mēģinot atjaunot taisnīgumu, panākt taisnīgu noregulējumu, man ļauj naktīs labi gulēt un arī darbs sagādā gandarījumu. 

Vai prokurora pieredze atviegloja sākotnējo darbu tiesneša amatā?

Atviegloja! Biju jau kā prokurors piedalījies tiesas procesos un zināju, kā viss notiek. Manuprāt, vislabāk ir sākt no apakšas, no tiesas sēžu sekretāriem, tiesnešu palīgiem, tā pamazām izprotot visu procesu un “iepazīstot drēbi”. Ļoti izbaudu sadarbību ar jaunajām Vidzemes rajona tiesas tiesnesēm, kuras ir izaugušas tiesu sistēmā un ir ļoti zinošas. Bet arī advokāta, prokurora pieredze tiesneša darbā ir noderīga. Lai kļūtu par tiesnesi, ir jāizpilda virkne stingru kritēriju, jābūt vismaz piecu gadu pieredzei juridiskajā specialitātē vai šāds pats darba laiks tiesas priekšsēdētāja palīga, vai tiesneša palīga amatā. Kad es sāku strādāt par tiesnesi, kritēriji nebija tik stingri.

Jūs kā tiesnesis skatāt krimināllietas. Kāpēc izvēlējāties tieši šo virzienu?

Vislabāk man patīk skatīt civillietas. Kad es sāku strādāt tiesā, tiesneši skatīja visas lietas, pēc tam nolēmām specializēties, un es specializējos civillietās, kuras skatīju padsmit gadus līdz noslodzes rādītāju dēļ biju spiests palīdzēt skatīt krimināllietas un atkal pārprofilējos. Vienlaikus gan skatīju arī civillietas. Tagad, esot tiesas priekšsēdētājs, skatu visa veida lietas. Tā kā pirms pusotra gada mums pievienoja zemesgrāmatu tiesnešus, iemācījos skatīt arī zemesgrāmatas lietas. Šobrīd esmu universāls tiesnesis, un varu izskatīt jebkuru lietu. Tāds Vidzemes rajona tiesā esmu vienīgais, pārējie specializējas.

Šis plašais spektrs jums palīdz arī kā tiesas priekšsēdētājam, pārraugot citu tiesnešu darbu?

Jā, šajā amatā tā ir priekšrocība, kas ļauj vieglāk saprast katra tiesneša ikdienas darbu un specifiku. Tiesnešiem specializācija noteikti ir nepieciešama, jo tā ļauj pilnīgāk izsekot līdzi likuma izmaiņām, jaunākajām tiesu praksēm un judikatūrai. Kā tiesas priekšsēdētājam plašā specializācija man ir plusiņš, bet kā tiesnesim - tā neļauj izsekot līdzi izmaiņām visās nozarēs. Man vienlaicīgi arī jāvada tiesa, kas šobrīd sastāv no septiņām ēkām, jo pašlaik Vidzemes rajona tiesā ir apvienotas visas Vidzemes reģiona tiesas, un man jānodarbojas ar šīs apvienotās tiesas menedžmentu un loģistiku.

Kādi vēl ir tiesas priekšsēdētāja pienākumi?

Tiesas priekšsēdētājs nav tāds klasisks priekšnieks kā citās valsts iestādēs vai policijā, kur priekšnieks var dot norādījumus. Tiesneši ir īpaša profesija ar īpašām neatkarības garantijām.

Tiesas priekšsēdētājs nodarbojas pamatā ar lietu sadali, darba organizāciju, bet viņam nav tiesības iejaukties lietu spriešanā, prasīt tiesnesim, kāpēc lietā pieņēma to vai citu lēmumu, nav tiesības dot norādījumus, kā pareizi skatīt lietu.

Darbu ir daudz, tāpēc jādomā, kā tos optimāli organizēt, lai izlīdzinātu slodzi visā tiesā, lai iespējami ātrāk varētu izskatīt lietas. Man jādomā par visu, kas saistīts ar dokumentu apriti, klientu apkalpošanu, saimnieciskām lietām. Šobrīd aktuāla ir bijušo zemesgrāmatu nodaļu juridiska integrācija un arī fiziska integrācija - pārvietošana tiesas ēkās, ko, iespējams, paveiksim ātrāk nekā citas tiesas Latvijā. Ir virkne organizatorisku darbu, no kuriem daļu deleģēju palīgiem un vietniekiem. Skatu arī sūdzības par tiesnešu darbu, ja tiesnesis pārkāpis likumu, varu rosināt disciplinārlietu, šādi veicot uzraudzības darbu. Bet nevar cilvēks man sūdzēties par to, ka tiesnesis, pēc viņa domām, nepareizi spriedis lietu. Es kā tiesas priekšsēdētājs nevērtēšu, vai lieta izspriesta pareizi vai ne, tam ir apelācijas instance.

Bet konsultēt tiesnešus jūs varat? Vai viņi vēršas pie jums pēc padoma?

Jā, tiesnesim ir tiesības konsultēties ar jebkuru no kolēģiem, arī izmantot manus padomus. Bet, lai arī man ir 22 gadu stāžs, neesmu zinošākais visās lietās un mani padomi nav jāuztver kā  neapstrīdama patiesība. Piemēram, krimināllietās noteikti ir zinošāki tiesneši, jo man šajā jomā nav tik liela prakse.

Lietas starp tiesnešiem pamatā sadala datorprogramma. Vai tiesnešiem lietas izskatīšanai tiek dalītas arī manuāli ?

Šobrīd visās tiesās lietas pamatā tiek dalītas pēc nejaušības principa datora automatizētā sadalē, bet ir atsevišķas lietas, kuras es objektīvu iemeslu dēļ pārdalu.

Piemēram, lai izlīdzinātu tiesnešu noslodzi vai, ja ienāk lieta, kur viens no lietas dalībniekiem ir, piemēram, vietējais policists, kas pazīstams vietējiem tiesnešiem. Lai noņemtu spekulācijas par to, ka savējie skata savējo lietas, ka viss jau ir sarunāts, tad šādu lietu var manuāli pārdalīt ārpus rajona.

Cik proporcionāli laika un enerģijas aizņem vadītāja, cik – tiesneša darbs?

Apmēram pusi uz pusi, varbūt pat nedaudz vairāk priekšsēdētāja darbs. Bet cenšos arī skatīt lietas, lai nezaudētu tiesneša kvalifikāciju. Tiesas priekšsēdētāju ieceļ uz pieciem gadiem un ne vairāk kā uz diviem termiņiem, man līdz otrā termiņa beigām palikuši divi ar pusi gadu, kad būs jākļūst par ierindas tiesnesi. Ir tiesu priekšsēdētāji, kuri lietas neskata vispār vai skata ļoti maz. Katra tiesa un situācija ir atšķirīga. Salīdzinot ar citām tiesām, mums nav tik daudz tiesnešu, tādēļ, pats skatot lietas, nedaudz atslogoju citu tiesnešu darbu.

Pēc šā termiņa beigām jūs varat pretendēt vadīt kādu cita rajona vai augstāka līmeņa tiesu, ierobežojums attiecas tikai uz konkrētās tiesas vadīšanu. Jums nav šādas ambīcijas? Vai tomēr vēlaties atgriezties tiesneša darbā?

Sajūtas ir divējādas. Brīžiem vadītāja darbs nogurdina un prasa daudz nervu. Salīdzinoši viegli bija vadīt Valmieras rajona tiesu ar vienu ēku, septiņiem tiesnešiem un 30 cilvēku kolektīvu. Tagad ir septiņas ēkas, 150 cilvēku, jārūpējas par visās ēkās esošo cilvēku labsajūtu un darbiem. Brīžiem domāju, ka būšu noguris no šā administratīvā darba, bet, kā jutīšos pēc diviem ar pusi gadiem, nezinu, iespējams, ka mēģināšu vēl kādu izaicinājumu pieņemt. Bet pašlaik tiesu reforma un integrācija gulstas uz maniem pleciem. Arī Covid-19 laiks bija liels izaicinājums un prasīja lielas pūles dažādu situāciju risināšanā, šķiet, jau esmu kļuvis par infektologu - ekspertu. Šajā laikā bija jāaprod arī jaunām tiesību normām, bija jāmācās lietas skatīt attālināti.

Kādām īpašībām jāpiemīt tiesas priekšsēdētājam, lai sekmīgi vadītu kolektīvu un būtu autoritāte?

Jāmāk saglabāt miers, nedrīkst būt impulsīvs, jābūt pragmātiskam, nedaudz psihologam, jāsaprot, kad izmantot burkāna, kad pātagas metodi. Katrs priekšnieks ir citādāks. Es esmu ļoti pielaidīgs un pātagas metodi atstāju kā galējo līdzekli.

Vispirms cenšos situāciju izrunāt, tostarp pajokot, tādējādi mazinot stresu. Mūsu darbā gan tiesnešiem, gan darbiniekiem nākas saskarties ar daudzām negācijām no ārpuses, jo tiesa cilvēkiem neasociējas ar kaut ko ļoti pozitīvu, vienmēr kāds būs neapmierināts ar spriedumu, un nereti nākas dzirdēt piezīmes, ka tiesnesis neko nejēdz, ir uzpirkts. Es nedrīkstu šīs negācijas vēl pavairot, man jāsargā gan darbinieki, gan tiesneši. Protams, arī mēs kļūdāmies, arī mums gadās paviršības, bet, lielākoties, tās ir cilvēciskas kļūdas nevis ļaunprātība. Taču man ir nācies lemt par nepieciešamību piemērot disciplinārsodu. 

Jums jāspēj šī kritika atvairīt, skaidrojot arī publiski medijiem? Vai tiesas priekšsēdētājam jābūt labam oratoram, jāspēj publiski uzstāties un komunicēt?

Jā, bet neteiktu, ka man praksē nāktos presei kaut ko daudz skaidrot - provinces tiesā skaļu, plašākai sabiedrībai interesējošu lietu nav daudz.

Kā jūs pilnveidojat savas prasmes un zināšanas?

Kā tiesnesim man ir iespēja mācīties Latvijas Tiesnešu mācību centra organizētajās mācībās, kuru piedāvājums ir pietiekami liels, bet priekšsēdētāja darbs pēdējos gados man nav ļāvis ļoti aktīvi tajās piedalīties. Ir arī speciālas mācības tiesu priekšsēdētājiem vadības jomā, ir bijušas supervīzijas, kur var komunicēt un izrunāt dažādas situācijas ar citu tiesu priekšsēdētājiem. Individuālām mācībām man īsti neatliek laiks.

Kā var kļūt par tiesas priekšsēdētāju?

Manā gadījumā iepriekšējais tiesas priekšsēdētājs manī saskatīja līderību un potenciālu viņu aizstāt. Pēc tam, kad atvaļinājuma laikā viņu aizstāju, viņš, laikam, juta, ka esmu pietiekami varošs tolaik nelielo tiesu vadīt, un, pirms došanas pensijā, aicināja mani pārņemt stafeti. Jutu atbalstu arī no kolektīva, kas mani uztvēra kā nākamo vadītāju. Ja to nejustu, nerautos uz šo amatu. Man nav nekad bijis mērķis kļūt par vadītāju, bet jāteic, ka vadītprasme rodas tikai ar laiku. Sākot vadīt tiesu, domāju, ka visu mainīšu, jaunā slota tūlīt visu tīrīs, bet ar laiku jau paliec gudrāks un saproti, ka nevajag taisīt lieku traci un satraukt darbiniekus. Sagāzt iepriekšējo ir ļoti vienkārši, grūtāk ir uzbūvēt. Bet nekad neesmu bijis stagnāts, domāju, ka ir jāmainās un jāattīstās. Arī saistībā ar tiesu reformu man ir pilna galva ar trakām idejām.

Varat minēt kādu trako ideju piemēru?

Pēc tam, kad 2019. gadā mums pievienoja zemesgrāmatu tiesnešus, viņi tika pielīdzināti vispārējās jurisdikcijas tiesnešiem. Viens no integrācijas mērķiem bija izlīdzināt tiesās noslodzi, lai zemesgrāmatu tiesneši nāk palīgā tiesnešiem. Taču  praksē zemesgrāmatu tiesneši, lielākoties, nebija gatavi skatīt arī vispārējās jurisdikcijas tiesu lietas. Man tomēr ir izdevies savus zemesgrāmatu tiesnešus piesaistīt arī pie civillietu skatīšanas. Nācu viņiem palīgā, nedaudz mazinot slodzi, tostarp pats iemācoties skatīt civillietas un parādot, ka es arī esmu gatavs mainīties. Ceru šo integrāciju turpināt, lai pēc pāris gadiem Vidzemes tiesā visi būtu vienlīdz pilnvērtīgi tiesneši. Nav viegli, jo arī mani zemesgrāmatu tiesneši baidās no pārmaiņām, bet nelieliem solīšiem, pamazām, arī līdz ar paaudžu maiņu pārmaiņas ieviešam.

Vai jūs vairāk aizrauj administratīvais darbs ar iespēju realizēt savas idejas vai tiesneša darbs?

Priekšsēdētāja darbs man ir vienkārši jādara, esmu piekritis šo darbu veikt, esmu arī jau pieradis un jūtos kā pārmaiņu menedžeris. Interesantāks tomēr ir tiesneša darbs, kas saistīts ar dažādu dzīves situāciju izpēti un cilvēku likteņu lemšanu. Tā ir tiesneša sūtība - mēģināt rast pēc iespējas taisnīgāku risinājumu jebkurā lietā, lai konkrētais indivīds un arī sabiedrība justos kā tiesiskā valstī.

Šī sava veida misijas apziņa arī dod gandarījumu?

Jā, reizēm dod. Piemēram, kad divi laulātie šķiras, kas ne vienmēr notiek vienkārši un draudzīgi, tiek “izrakti visi kara cirvji”, dalīta manta un bērni. Šajā lietā augstas raudzes tiesnesis māk ne tikai uzrakstīt spriedumu, kuru lietas dalībnieki mājās pakārs uz nagliņas, turpinot strīdus, bet būt arī kā mediators, kurš samierina abas puses un ievirza konstruktīvā gultnē. Man tiešām ir prieks, ka šādās situācijās esmu mācējis komunicēt un panākt, ka pāri izšķiras ar smaidu un esam atrisinājuši domstarpības, neuzrakstot nevienu papīra gabaliņu, kurā pavēlnieciski noteikts, kas kuram jādara un cik jāmaksā. Ne vienmēr tas izdodas, jo cilvēki un situācijas ir dažādas, bet tas, ka esi palīdzējis, rada gandarījumu. Tā varbūt nešķiet klasiska tiesas funkcija, bet uzskatu, ka primāri mums ir jāpalīdz klientiem, un spriedumam jābūt kā pēdējam instrumentam. Arī citās lietās, piemēram, civiltiesiskos strīdos, augstākā raudze ir panākt, lai prāvnieki paši vienojas. Ja tiesnesis būs kā robots zālē un tikai skaldīs pantus, tas nenotiks.

Kādiem izaicinājumiem jaunajiem cilvēkiem jābūt gataviem tiesneša un tiesas vadītāja darbā?

Daļai jauno tiesnešu izaicinājums varētu būt nepieciešamība turēties noteiktos – likuma rāmjos. Neesam mākslinieki vai brīvdomātāji, kuri var izpausties savā radošumā un emocijās.

Radošums neizpaužas likumu interpretēšanā?

Izpaužas, bet tas nāk ar pieredzi. Jaunie tiesneši vairāk domās par formālo pusi, ies ļoti šauri, pa pantiem, punktiem, kamēr tiesnesis ar lielāku stāžu jutīsies brīvāk, interpretēs vairāk, lai izvēlētos pēc iespējas taisnīgāku risinājumu.

Vai tiesnešu un tiesas priekšsēdētāju atalgojums ir adekvāts izglītībā un darba ikdienā ieguldītajam?

Nedomāju, ka kopējā Latvijas sabiedrības atalgojumu sistēmā tiesneši šobrīd varētu sūdzēties par zemu algu. Kādu brīdi tiesneši jutās pietiekami nenovērtēti, bet šobrīd atalgojums, manuprāt, ir pietiekami motivējošs. Tas, ka uz tiesnešu vietām piesakās ļoti daudz kandidātu, uz vienu vietu pat desmit kandidāti, tas nozīmē, ka atalgojums ir pietiekami konkurētspējīgs.

Ir kādi mācību priekšmeti, kam būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība jau skolas laikā?

Matemātika man palīdzēja attīstīt loģisko domāšanu, bet neteiktu, ka to vajadzētu mērķtiecīgi apgūt, lai kļūtu par tiesnesi.

Latviešu valodai un literatūrai gan vajadzētu nopietnāk pievērsties, jo tiesnesis savā ziņā ir rakstnieks vai dzejnieks. Ja tiesnesis māk uzrakstīt savu gara darbu labā valodā, saprotami, ar pareizām pieturzīmēm, to būs patīkami lasīt un arī saturs būs labāk uztverams.

Man gan latviešu valoda un literatūra skolā nebija stiprā puse, bet tiesneša darbā biju spiests iemācīties rakstīt, izteikties īsi un skaidri. Ceru, ka izprotu arī pieturzīmju lietošanu, kam skolas laikā nepievērsu tik lielu uzmanību.

Kā ir ar dzimumu līdztiesības aspektu tiesneša profesijā?

Nezinu citu valstu statistiku, bet Latvijā ir ļoti izteikta sieviešu dominance tiesnešu vidū, kamēr, piemēram, prokuratūrā ir lielāks dzimumu līdzsvars.

Jums ir skaidrojums, kādēļ?

Grūti pateikt. Varbūt vīrieši uzskata, ka šis darbs ir pārāk sarežģīts, varbūt viņi uzskata, ka darba atalgojums ir par zemu. Arī jauno tiesnešu kandidātu vidū ievērojami vairāk ir sievietes.

Publicēts 2021. gada 7. jūnijā