Intervija ar Ivanu Milovu,
Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta vadošo operatoru
Kur esat ieguvis video operatora izglītību?
Sākotnēji tā bija darba vidē iegūta izglītība, bet pēc vairāku gadu nostrādāšanas šajā profesijā – apmēram pirms pieciem gadiem – ieguvu arī diplomu Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā. Diploms nebija obligāts, bet es izdomāju, ka šādu dokumentu man tomēr vajag.
Vai eksāmens bija grūts?
Man tas nebija grūts, jo diplomdarbā varēju izmantot savus iepriekš veidotos videoierakstus. Es izvēlējos iesniegt daudziem zināmā televīzijas (TV) raidījuma „Aculiecinieks” sižetu, kas atbilst izglītības iestādes prasībām – 15 minūšu dokumentālā filma. Jāuzraksta bija arī diplomdarbs. Eksāmena žūrijas komisija bija ļoti nopietna un profesionāla, tostarp režisore Ināra Kolmane, kas manās acīs ir liela autoritāte. Eksāmenā ieguvu teicamu atzīmi.
Saprotu – diplomu ieguvi tad, kad ilgu laiku jau biji strādājis šajā profesijā. Bet kāds bija pats sākums šajā jomā?
Doma par operatora darbu manī sēž jau kopš desmit - vienpadsmit gadu vecuma. Tolaik ļoti populārs bija Krievijas TV raidījums „Što? Gde? Kogda?” (Kas? Kur? Kad?) – to aizrautīgi skatījās arī manā ģimenē. Jau toreiz pamanīju, ka TV pārraidē redzamas ne tikai darbojošās personas, bet arī operatori – piebildīšu, ka līdz pat šodienai ir saglabāts šis koncepts. Mani tas ieinteresēja un jau ap 14 gadu vecumu visiem teicu, ka es strādāšu televīzijā. Toreiz šādam apgalvojumam nebija pamata, bet tā tiešām ir noticis.
Pirmais solis operatora darbā, vēl mācoties vidusskolā, man bija Skrundas TV. Kad rokās pirmo reizi iedeva VHS kameru, man acis dega un šķita, ka nekas labāks par to dzīvē nevar būt. Tajā laikā LTV organizēja operatoru kursus, kuros piedalījās mazo televīziju darbinieki, un lekcijas lasīja arī pieredzējušais operators Kalvis Zalcmanis. Pēc dažām lekcijām un vidusskolas pabeigšanas atbraucu uz Zaķusalu, sameklēju galveno operatoru Juri Rudzīti un teicu: “Gribu šeit strādāt!” Viņš teica: “Labi! Kad sāksi?” Es atbildēju, ka rīt. Tā arī esmu te palicis nu jau 23 gadus.
Uzreiz par pilnvērtīgu operatoru noteikti nevarēji strādāt – kādus darbus uzticēja sākumā?
Likumsakarīgi, ka sākumā biju operatora asistents, kurš faktiski ir operatora labā roka. Ātri vien operatori atļāva filmēt man pašam – kaut kā biju izpelnījies viņu uzticēšanos. Apmēram gadu filmēju slepus, līdz mani pie sevis kabinetā iesauca Juris Rudzītis un teica, ka pietiek filmēt slepus, jāsāk tas darīt oficiāli. Sākotnēji filmēju dažādus raidījumus, bet tad nonācu vienā komandā ar Dainu Bruņinieci, kura veidoja raidījumu „Savai zemītei”. Tie bija intensīva darba gadi, kuru laikā iepazinu Latvijas novadus un to cilvēkus. Vēlāk mani uzaicināja “Panorāma” – tā es tepat ziņu dienestā esmu vēl arvien – gandrīz 20 gadus.
„Savai zemītei” bija ļoti skaists raidījums par lauku ļaudīm. Vai pašam tas šķita interesanti?
Jā, man kā lauku puisim šis laiks ļoti patika, jo kopš bērnības es labi zināju par visiem lauku darbiem un lauku cilvēku ikdienu. Tolaik Latviju izbraukāju krustām šķērsām, iepazinu simtiem cilvēku. Atzīšos, ka arī tagad, strādājot Panorāmā, ja sanāk braukt garām mājām, kur esmu viesojies „Savai zemītei” laikos, iebraucu un aprunājos ar saimniekiem. Interesanti, ka ne tikai es atceros, bet arī viņi atceras mūsu viesošanos pirms 20 gadiem. Ļoti patīkami redzēt, ka ir piepildījušies saimnieku plāni – pirms 20 gadiem vēl tikai prātoja, ka vajag uzbūvēt fermu un nopirkt kārtīgu traktoru, tagad tas viss ir dzīvē realizēts.
Noprotu, ka darbs sniedz lielu morālo gandarījumu, jo ir iespēja vērot, kā attīstās notikumi, uzzināt kaut ko ātrāk par citiem...
Pavisam noteikti, jo es nevaru iedomāties darbu bez dinamikas. Es nevarētu dzīvot, ja visas dienas būtu vienādas – man vajag dinamisku darbu ar savu devu nenoteiktības.
No rīta atnākot uz darbu, es nekad nezinu, kas būs šodien jāfilmē, kad pienāks vakars un varēs doties mājās. Mana ģimene sen zina, ka teātra biļetes iepriekš pirkt nedrīkst, jo nevar rēķināties ar manu klātbūtni.
Taču šī profesija paver daudz iespēju uzzināt pirms citiem jaunākos notikumus, izprast dziļāk procesus, iekļūt dažādās „parastajiem mirstīgajiem” nepieejamās vietās, nofilmēt tās un parādīt plašai publikai. Arī nenoteiktība ir aizraujoša, kas man tiešām patīk. Tad, kad varēja lidot, nereti bija pēkšņie komandējumi – tas ir super!
Vai filmējot sižetus tu arī klausies, ko cilvēki runā?
Cenšos klausīties, bet nedrīkst aizrauties, ja trāpās tiešām labs stāstītājs. Sadzirdēt, ko runā, ir ļoti svarīgi, jo tradicionāli sižetu veidošanā vispirms ir intervija un tad piefilmēšana. Lai piefilmētu sarunas saturam nepieciešamo, ir jāsadzird runātais. Savādāk var sanākt, ka intervijā runā par akas rakšanu, bet aka nav nofilmēta.
Vai televīzijas operators piedalās montēšanā?
Nē. Izņēmumi ir komandējumi, kuros operators dodas divatā ar žurnālistu. Tad gan montēšana ir žurnālista un operatora pārziņā. Visbiežāk TV notiek šādi: kopā ar žurnālistu dodamies uz filmēšanu, tad žurnālists dodas rakstīt tekstu un uz montāžu, bet operators jau ar citu žurnālistu dodas uz nākamo filmēšanu.
Vai tu strādā arī studijā?
Ļoti reti – mana specifika ir ziņu sižeti. Vienīgi atvaļinājumu laikā vai tad, ja kāds kolēģis ir saslimis, nākas aizvietot studijas operatorus. Man personīgi labāk patīk izbraukumu filmēšana. Vienlaikus tas ir daudz smagāks darbs, jo līdzi ir kamera, soma un statīvs – ekipējums sver diezgan daudz, tāpēc pēc darbdienas uz trenažieru zāli nav vajadzības iet. Kad palikšu vecāks un noguršu, varbūt gribēšu strādāt studijā.
Saprotu, ka operatoram jābūt labā fiziskā formā...
Jā, jo nereti nākas kāpt pa trepēm pat uz astoto stāvu vai arī līst kādā grūti pieejamā vietā. Dažkārt kilometriem jāiet pa mežu. Es lietoju aktivitāšu pulksteni – visi loki katru dienu ir aizpildīti un pat pārpildīti. Tas nozīmē, ka darbā fizisko aktivitāšu ir daudz.
Vai tas ir komandas darbs?
Protams. Pandēmijas laikā man ir patstāvīgs šoferis, mainās tikai žurnālisti. Tas viennozīmīgi ir komandas darbs, jo mēs saprotamies no pusvārda. Bieži vien tieši šoferis pamana ko tādu, ko mēs ar žurnālistu esam palaiduši garām. Savukārt mēs pamanām ceļa pagriezienu, ko šoferis nepamana. Sižetu filmēšanā iesaistās visi klātesošie.
Vai ir viegli strādāt, ja mainās žurnālisti?
Ar žurnālistu, ko pazīsti jau desmit gadus un zini visus viņa darba paņēmienus, niķus un stiķus, ir daudz vieglāk strādāt, taču neiespējami nav sastrādāties arī ar jauniem kolēģiem. Patlaban mums ir viens jauns žurnālists, kuru pirmajās reizēs „iemetām ūdenī”, bet viņš izpeldēja. Būs labs žurnālists! Ar jaunajiem auklēties nevajag, bet nedrīkst arī uzreiz norakstīt.
Kā ir mainījušās tehnoloģijas?
Viss mainās arī šobrīd. Grūti salīdzināt ar to, kāds bija tehniskais nodrošinājums 1998. gadā, kad TV strādāja četros dažādos formātos. Lai varētu operatoram iedot to kaseti, kāda nepieciešama viņa kamerai, katram žurnālistam līdzi bija 4 dažādas kasetes. Tagad visiem ir pilnīgi vienāds ciparu formāts un der jebkura atmiņas karte, kurā var ierakstīt lielu apjomu informācijas HD kvalitātē. Pašas kameras svars nav īpaši mainījies – ikdienā strādājam ar lielajām kamerām. Vienīgi komandējumos ņemam līdzi mazās kameras, jo ir vieglāk pārvietoties. Neesmu svēris ekipējumu, bet tie noteikti ir vairāk par 20 kg, ko veido pati kamera, vismaz 3 rezerves akumulatori, apgaismojums, mugursoma ar papildus aprīkojumu un statīvs. Jāteic gan, ka statīvi ir kļuvuši vieglāki, jo senāk tie bija no metāla, bet tagad no karbona. Nevaru nepieminēt dronus. Man ir arī drona pilota licence – ziņu sižetos vismaz pāris reizes nedēļā to izmantoju, jo tas būtiski atvieglo darbu. Piemēram, ledus iešanas filmēšana Ogres upē bez drona nebūtu pilnvērtīga. Nofilmētie kadri ir brīnišķīgi. Senāk to varēja nofilmēt tikai no helikoptera.
Vai televīzijas operatoram ir svarīgas tikai tehniskās zināšanas un teorija, kā ir jābūt, vai tomēr nozīmīgas ir arī izjūtas?
Viens pieredzējis operators man kādreiz teica: to nevar iemācīties, tam ir jābūt tevī. Ir operatori, kuri zina, kā visu darīt, bet bilde vienalga nav tāda, kādu gribētos redzēt. Tā tiešām ir. Paskatāmies uz mūsdienu labākajiem operatoriem – reti kuram ir speciālā izglītība. Lielākoties visi ir sākuši tāpat kā es – pašmācības ceļā, bet ar milzīgu vēlmi filmēt. Atzīšos, ka, skatoties jebkuru filmu vai raidījumu, es vērtēju operatora darbu, tāpat arī pasākumos, kur notiek filmēšana, man lielāka interese ir par operatora darbu, nevis pasākumu.
Vai esi piedalījies arī sporta pasākumu, teātra izrāžu un citu notikumu filmēšanā?
Diezgan daudz ir nācies filmēt sporta pasākumus, tāpat arī teātra izrādes, kur darbs notiek ar vairākām kamerām.
Parasti operatori izrādes pirms filmēšanas noskatās, piefiksē svarīgākās nianses, lai filmēšanas dienā jau zinātu, kam pievērst lielāko uzmanību.
Interesanta sadarbība ir ar Andreju Volmāru, kad ļoti ātrā tempā teātrī ir jāsagatavo ziņu sižets. Andrejs dod ļoti precīzus norādījumus, lai nofilmēts būtu ne par daudz, ne par maz, jo tad montēšana prasa mazāk laika un jau tajā pašā vakarā sižets var “iet gaisā”. Tas atkal parāda, cik svarīga ir žurnālista un operatora savstarpējā sadarbība.
Vai ir palikuši prātā kādi notikumi, kuru filmēšana atstājusi nospiedumu tavā profesionālajā darbā?
Diemžēl tie ir ne visai patīkami notikumi – viens no tiem Maxima traģēdija. Man kā operatoram bija jāspēj nofilmēt visas sāpes un sajūtas, jāfiksē situācijas mainība. Tas bija emocionāli smagi, kā arī ļoti dinamisks laiks tieši profesionālajā darbā. Jā, tas bija kas nepieredzēts. No pēdējā gada notikumiem jāatzīmē filma „Netīrā zona” par Covid-19 pacientu ārstēšanu.
Vai, saskatoties šīs šausmīgās lietas, naktīs vari mierīgi gulēt?
Operators caur kameras kadru meklētāju it kā iziet ārpus reālajām sajūtām. Ar laiku izdodas atšķirt darbu no dzīves – es darbu uz mājām nenesu.
Kā ir strādāt ekstrēmos apstākļos?
Mēs apzināmies, ka laika apstākļi var būt dažādi, tāpēc darbā vienmēr stāv otra drēbju kārta, siltās jakas, garie gumijas zābaki. Šajā ziemā lielā salā rokas sastinga. Tās ir blaknes mūsu interesantajam darbam, bet pārdzīvojamas lietas, jo darbs man ļoti patīk.
Vai jauniešiem ir vērts pamēģināt mācīties televīzijas operatora darbu, ja tas nav sapnis kopš bērnības?
Es domāju, ka noteikti ir vērts arī tad, ja līdz šim jaunietis nav aizrāvies ar fotografēšanu un filmēšanu. Jaunie telefoni atbalsta gan labu fotogrāfiju uzņemšanu, gan filmēšanu un montēšanu. Mūsdienu jaunatnei ir daudz lielākas priekšrocības nekā man savā laikā. Vissvarīgākais, lai būtu vēlme darīt, bet jāpatur prātā, ka darbs ir fiziski un garīgi smags.
Pēdējā gada laikā ļoti daudz interviju notiek ZOOM un citās platformās. Vai šīs tehnoloģijas neizspiedīs no aprites operatorus?
Nekādā gadījumā. Operatoru darbs vienmēr būs nepieciešams! It īpaši tagad, pandēmijas laikā, kad iespējas būt klāt notikumos un ceļot ir ierobežotas. Taču arī pēc pandēmijas gribēsies redzēt kvalitatīvi uzņemtus sižetus un filmas ar labu skaņu.