Kāpēc Tu izvēlējies māsas profesiju?

Vēlme darboties medicīnā man ir bijusi jau kopš bērnības, jo jau tolaik izzināju pasauli, iztēlojoties, ka ārstēju dzīvniekus vai savas lelles. Skolas gados mums visiem klasē bija jāuzzīmē, par ko mēs gribētu kļūt, un es jau tolaik uzzīmēju māsiņu ar krustiņu uz cepurītes. Man pat nebija citas domas, kā vien saistīt savu dzīvi ar medicīnu.

Kāda ir Tava izglītība?

Pēc 8. klases devos mācīties uz Rīgas 4. medicīnas skolu (red. – tagadējā RSU Sarkanā krusta medicīnas koledža). Sākumā man bija neliela dilemma – mācīties par ārsta palīgu vai māsu, tomēr nosliecos par labu māsas profesijai. Mācības ilga trīs gadus, taču jau pēdējā kursa laikā sāku arī strādāt. Gadu gaitā esmu ieguvusi bakalaura un maģistra akadēmiskos grādus Latvijas Universitātes (LU) Māszinību fakultātē, un šobrīd studēju doktorantūrā LU Pedagoģijas fakultātē.

Kāpēc Tu izvēlējies strādāt tieši par bērnu māsu?

Šajā ziņā būtiska loma bija mācību procesa laikā piedzīvotajam – sešpadsmit gadu vecumā, kad izgājām praksi slimnīcā pie pieaugušajiem pacientiem, es redzēju arī mirstošus cilvēkus, un tas mani ļoti ietekmēja. Pēc šīm psiholoģiskajām grūtībām nosliecos uz bērnu aprūpi.

Studējot pēdējā kursā, prakses vadītāja man izteica piedāvājumu doties strādāt uzņemšanas nodaļā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Gaiļezers, un tā es nonācu pediatrijā, kur šobrīd strādāju jau 28 gadus – tagad jau kā iestādes galvenā māsa.

Vai māsas profesijā iespējams apvienot darbu ar studijām?

Ja ir vēlēšanās un mērķtiecība, tas ir iespējams. Tiesa, ļoti vajadzīgs ir atbalsts gan no ģimenes, gan kolēģiem. Toreiz, kad pati mācījos, nebija viegli, jo tolaik nesaņēmām pilnvērtīgu atbalstu no darba devēja. Pamata jautājums bija – kāpēc māsām vispār nepieciešama augstākā izglītība? Tāpēc man radās zināma pretreakcija – ja pasaulē māsām ir augstākā izglītība, ar ko mēs Latvijā esam sliktāki?

Kādi ir bijuši Tavas karjeras nozīmīgākie pakāpieni?

Nevarētu teikt, ka mana karjera ir attīstījusies strauji un viegli. Kā māsa strādāju kopš medicīnas skolas beigšanas 1991. gadā līdz 2001. gadam, taču man visu laiku bija sajūta, ka gribētos studēt vēl tālāk. Pavīdēja pat doma par ārsta profesiju, bet diezgan šaubīgi un bez īpašas mērķtiecības. Tad uzzināju, ka toreizējā Latvijas Medicīnas akadēmijā (red. – tagadējā Rīgas Stradiņa universitāte) notiek pirmā uzņemšana māsām, lai iegūtu augstāko izglītību. Biju jau pat iesniegusi dokumentus, taču tad manā dzīvē notika pavērsiens – bija jāizvēlas starp ģimenes dibināšanu vai karjeru, un tobrīd izvēlējos par labu ģimenei. 1999. gadā Latvijas Universitātē darbu uzsāka Māszinību fakultāte, kurā es iestājos, sekmīgi to absolvēju un ieguvu akadēmisko bakalaura grādu. Pēc absolvēšanas sekoja piedāvājums strādāt bērnu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā kā māsai un virsmāsai. Nākamais karjeras pakāpiens sekoja, kad Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā atbrīvojās galvenās māsas amata vieta, un es nolēmu uz to pretendēt. Lai gan man bija šaubas, vai es to spēšu, kolēģi mani iedvesmoja un ieteica mēģināt, kā rezultātā no 2006. gada līdz pat šim brīdim strādāju šajā amatā. Vienlaikus arī mana izaugsme nav apstājusies. Šobrīd studēju doktorantūrā un paralēli darbojos profesionālajā organizācijā – 2009. gadā es kļuvu par Bērnu aprūpes māsu apvienības prezidenti, bet 2015. gada martā uzsāku darbu kā Latvijas māsu asociācijas prezidente.

Pastāsti sīkāk, kā atšķiras virsmāsas un galvenās māsas amati?

Īsumā, virsmāsa ir nodaļas vadītāja, kura organizē un pārrauga aprūpes darbu nodaļā, bet galvenā māsa pārvalda aprūpes darbu veselības aprūpes iestādē. Tās ir karjeras kāpnes, pa kurām kāpjot, māsa ar līdera dotībām var sevi apliecināt. Virsmāsai ir iespēja strādāt komandā, motivējot un uzņemoties vadību nelielā – nodaļas – mērogā. Ja pierādi, ka spēj to paveikt, tad vēlāk ir daudz vieglāk pārraudzīt kolēģu darbību arī visas iestādes līmenī.

Kādām īpašībām jāpiemīt, lai varētu uzņemties nodaļas vai iestādes vadītāja pienākumus?

Manā karjerā ir bijis brīdis, kad pārraudzīju ne tikai slimnīcas aprūpes nodaļas darba organizāciju, bet arī citu struktūrvienību darbiniekus, kuru kopējais skaits ir 1200 darbinieku. Tā bija lieliska pieredze. Komandas veidošana nosaka nepārtrauktu attīstību – gan sev, gan savai komandai un pakļautībā esošajiem darbiniekiem.

Noteikti nepieciešamas vadītāja prasmes, jo ne katrs var būt vadītājs. Tas nozīmē mācēt iedot degsmi, motivāciju un prasmi kopīgiem darba procesiem.

Vadītājam jābūt apveltītam arī ar fantastisku intuīciju – ir procesi, kas jāattīsta vai jāievieš, un vienmēr jārēķinās ar cilvēcisko faktoru un darbinieku personībām.

Vai vadītājs parasti ienāk jau esošā komandā, vai arī izveido pats savējo?

Dažādiem ārstniecības iestāžu vadītājiem ir dažādas pieejas. Taču mūsdienu tendences rāda, ka vadītāji veido savu komandu. Man galvenais ir tas, lai komandai ir nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksme. Viens no maniem principiem ir, ka visi ir vienlīdzīgi, neviens nav labāks vai sliktāks par citu. Ienākt kā vadītājam jau esošā komandā var nebūt vieglākais ceļš, taču tā ir vērtīga prasme – spēt strādāt ar visiem.

Ar kādiem jautājumiem Tu nodarbojies, pildot Māsu asociācijas prezidentes pienākumus?

Prezidenta statuss vairāk ir reprezentatīvs, taču lēmumus pieņemam valdes locekļi kopā balsošanas kārtībā. Regulārās tikšanās mums ir reizi mēnesī, taču reāli tiekamies daudz biežāk, jo esam iesaistīti darba grupās gan Veselības ministrijā, gan Izglītības ministrijā, gan dažādos projektos.  Mums tieši šobrīd top profesionālās organizācijas stratēģija, lai nodefinētu, ko mēs varam izdarīt ilgtermiņā. Galvenais fokuss ir vērsts uz jautājumu – kā varam panākt, lai māsu skaits Latvijā nesamazinās, bet pieaug. Šobrīd veselības aprūpē strādā 8000 māsu, taču ārpus nozares ir vēl 10 000 māsu, kuras ir reģistrā, bet strādā dažādās citās jomās. Ilgtermiņā mēs kā organizācija vēlamies panākt, lai māsu profesijai ir daudzsološa nākotne Latvijā.

Pierasts, ka par māsām parasti strādā sievietes. Vai arī vīrieši izrāda interesi par šo profesiju?

Te vajadzīga neliela atkāpe par situāciju Eiropā un Latvijā. Ir valstis, sevišķi Dienvideiropā, kur vismaz 10-15%, bet dažkārt pat 20-30% māsu profesijā strādājošo ir vīrieši. Latvijā statistiski tas ir 1%. Kāpēc tik maz? Pieļauju, ka vīrieši Latvijā vairāk izvēlas ārsta palīga amatu.

Jau minēji, ka savulaik devies studēt par spīti vispārējam uzskatam, ka māsām augstākā izglītība nav nepieciešama. Vai situācija šobrīd ir mainījusies?

Lai gan domāšana divdesmit gados nav radikāli mainījusies, taču lēnām šis uzskats sāk mainīties. Māsu asociācijā mēs esam uzstādījuši mērķi, lai ilgtermiņā māsām būtu tikai un vienīgi augstākā izglītība. Arī starptautiskā prakse liecina, ka māsām jābūt ar augstāko izglītību, jo viņas kompetencē ir nodrošināt drošu, efektīvu un nepārtrauktu aprūpes procesu.

Vai atšķiras māsu darba apstākļi slimnīcu stacionāros un ģimenes ārstu privātpraksēs?

Ļoti atšķiras. Darbs stacionāros noteikti ir grūtāks.

Stacionāros tiek nodrošināta specializēta ambulatorā un stacionārā veselības aprūpe un augsti specializēti pakalpojumi, kas orientēti uz neatliekamu, akūtu vai plānveida veselības aprūpi, līdz ar to māsu darbs stacionāros ir specifiskāks un komplicētāks.

Ģimenes ārstu praksē strādājošajām māsām ir atšķirīgāka loma, pievēršot īpašāku uzmanību veselības veicināšanai, slimību profilaksei un sniedzot atbalstu atveseļošanās periodā.

Par ko Tev, atskatoties uz savu darba mūžu, ir vislielākais gandarījums?

Kad 90. gados uzsāku strādāt, nebija viegli, jo atalgojums bija tik mazs, ka bija grūti izdzīvot līdz nākamajai algas dienai. Tad bieži vien sev vaicāju – kā dzīvot tālāk? Tomēr nolēmu, ka savu profesiju nepametīšu, jo tas ir mans sirds darbs. Tagad, to atceroties, domāju, ka tas bija tas posms, kas lika izdarīt pareizo izvēli, lai apzinātos savu patieso aicinājumu un mīlestību pret darbu un savu profesiju.

Kā jaunietis, kuru interesē medicīna, varētu izvērtēt – vai viņam labāk der māsas vai ārsta profesija?

Vēsturiski māsas profesija vienmēr bijusi saistīta ar žēlsirdību, emocionālo un fizisko atbalsta sniegšanu. Māsa sniedz aprūpi, kas ir sistemātiska darbība cilvēka veselības problēmu noteikšanā, diagnosticēšanā un novēršanā nepārtraukti 24 stundas dienā un 7 dienas nedēļā. Savukārt ārsts vairumā gadījumu specializējas uz šaurām jomām, piemēram, ķirurģijā, pediatrijā un daudzās citās specialitātēs, nodrošinot ārstēšanas procesu. Domāju – ja ir vēlme būt veselības aprūpes vidē, uzņemties rūpes par cilvēku un būt aktīvam aprūpes procesa sniedzējam, vērts izraudzīties tieši māsas profesiju.