Intervija ar Robertu Antonovu,
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma nodaļas vadītāju
Kā Tu izvēlējies strādāt šajā jomā?
Jāteic, ka pats neesmu studējis muzeoloģiju un muzejā nonācu „pamazām”. Biju izvēlējies studēt teoloģiju, paralēli strādāju bankā par klientu apkalpošanas speciālistu. Šis darbs bija ļoti dinamisks, ar lielu slodzi. Varēja ātri „izdegt”. Krīzes laikā sāku strādāt Latvijas Kara muzejā par eksponātu uzraugu. Man bija ļoti interesanti ieraudzīt muzeju no otras puses. Tā arī man radās interese par muzeoloģiju. Nākamais solis bija konkurss uz Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma speciālista vietu. Pašlaik šeit strādāju jau divus gadus.
Kā Tu apguvi šo profesiju?
Darbam nepieciešamās zināšanas mācījos uz vietas darba procesā no saviem kolēģiem. Apmeklēju arī atbilstošus kursus. Protams, formāla izglītība muzeoloģijā arī ir noderīga. Darbā nepieciešamas arī citas, it kā ar muzeja darbu tieši nesaistītas zināšanas. Piemēram, speciāli mācījos profesionālo darbu ar skeneri, lai varētu kvalitatīvāk ieskanēt senus dokumentus un fotogrāfijas. Tā kā darbam ir noderīgas fotografēšanas prasmes (piem., reizēm nepieciešams nofotografēt krājuma priekšmetus), tad apguvu arī fotografēšanas tehniskās nianses.
Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?
Sākšu ar to, kā eksponāts nonāk mūsu muzejā. Muzejiskie priekšmeti nonāk muzejā kā dāvinājumi, pirkumi vai ir iegūti speciāli rīkotās ekspedīcijās. Muzeja speciālists veic to zinātnisko izpēti – izzina priekšmeta vēsturi, apkopo informāciju. Nākamajā solī muzeja krājuma komisija, kurā ietilpst arī krājuma speciālisti, izlemj, vai šāds priekšmets muzejam ir nepieciešams. Ja lēmums ir pozitīvs, priekšmets tiek uzņemts krājumā. Es sagatavoju visu dokumentāciju, kas nepieciešama. Piemēram, uzņemšanas aktus, kas apstiprina, ka priekšmets ir nodots valsts īpašumā. Krājuma speciālists signē priekšmetu, t.i., uzliek zinātniskā inventāra numuru (priekšmeta numurs Nacionālajā muzeju krājuma kopkatalogā). Ja priekšmets ir sliktā stāvoklī, iesaistās muzeja restauratori. Beigās priekšmets tiek novietots krātuvē. Krājuma speciālisti uzrauga eksponātu glabāšanu. Katrai priekšmetu grupai ir savas uzglabāšanas prasības. Katru dienu pārbaudām, kādi ir apstākļi krājuma glabātuvē un pierakstām temperatūru.
Mums muzejā ir trīs veida krājumi – lietisko materiālu (piemēram, aptiekas trauki, medicīniskie instrumenti) sektors, foto, fono, kino dokumentu sektors un reto grāmatu, dokumentu un rokrakstu sektors. Katram no tiem ir savs sektora vadītājs. Es atbildu par lietisko materiālu sektoru. Man pakļautībā ir vēl divi speciālisti, bet viņi vairāk nodarbojas ar tehniskiem jautājumiem – atrod priekšmetus pēc kartotēkas un sagatavo tos eksponēšanai. Es pārzinu krājuma dokumentāciju. Priekšmetu zinātniskās pases un kartītes mēs gatavojam ar speciālu programmu datorā, bet inventāra grāmatas rakstām ar roku.
Izstādes un ekspozīcijas muzejā pamatā veido kuratori, kuri strādā ar kartotēkām un citu dokumentāciju no krājuma nodaļas, kur atrod vēlamos muzeja priekšmetus. Krājuma speciālisti periodiski paši veido izstādes par interesantākajiem muzeja jaunieguvumiem.
Reizēm uz muzeju atnāk studenti, pētnieki vai žurnālisti, kuri grib apskatīt kādus muzeja eksponātus un uzzināt par tiem papildu informāciju. Es kā krājuma glabātājs tiekos ar viņiem un atrodu vajadzīgo. Nu jau vairāk vai mazāk pārzinu savu krājuma daļu, bet, protams, detalizētu informāciju meklēju katalogā.
Muzeja gada plānā ir paredzēts noteiktu skaitu krājuma priekšmetu ievadīt Nacionālajā muzeju krājuma kopkatalogā. Tā kā muzejā ir vairāk nekā 250 000 priekšmetu, krājuma digitalizēšana nav tik ātrs process. Tas arī ir krājuma speciālista darbs.
Kāda ir Tava darba ikdiena?
Darba temps ir atkarīgs no muzeja darbības. Ja tiek veidota izstāde vai noris kāds projekts – visu laiku esmu kustībā. Muzeja speciālists pastāsta, kad un kāda izstāde tiek plānota. Gatavoju priekšmetus ekspozīcijai, saskaņoju to skaitu, veicu izmaiņas u.tml. Citā laikā varu mierīgākā tempā strādāt ar krājuma dokumentācijas gatavošanu.
Ik pēc noteikta laika ir jāveic krājuma priekšmetu esības pārbaude jeb inventarizācija. Salīdzinām, vai viss, kas ir ierakstīts dokumentos, atrodas uz vietas. Regulāri jāveic arī priekšmetu apsekošana (gan krājumā, gan muzeja ekspozīcijā), lai pārbaudītu, vai kāda eksponāta stāvoklis nesāk pasliktināties, vai nav nepieciešama restaurācija vai konservācija.
Kādas prasmes, zināšanas un rakstura īpašības ir nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?
Ir jābūt ļoti precīzam un uzmanīgam, es teiktu – flegmatiskam pēc temperamenta. Slēdzot deponēšanas līgumus vai gatavojot jebkuru citu ar priekšmetu saistītu dokumentu, ļoti jāseko līdzi, lai visi inventāra numuri būtu pareizi ierakstīti. Nevar steigties, ja eksponāti jāiesaiņo transportēšanai.
Šajā muzejā ir noderīgas zināšanas par medicīnu. Piemēram, ja tiek gatavota izstāde, krājuma glabātājs ar medicīnas zināšanām var palīdzēt daudz ātrāk atlasīt attiecīgos priekšmetus, jo viņš pārzina katram medicīnas instrumenta pielietojumu un atpazīst preparātus.
Kādi ir vislielākie izaicinājumi šajā darbā?
Inventarizācijas un gada atskaites, jo tas ir liels darba apjoms, kas jāveic noteiktā laikā. Turklāt darbs prasa lielu precizitāti.
Kas šajā darbā sagādā gandarījumu?
Tas, ka darbs ir paredzams un to var plānot. It kā no vienas puses ir sava veida rutīna, taču šis nav konveijera darbs. Var strādāt mierīgi, savā ritmā, plānojot uz priekšu veicamos darbus.
Reizēm muzejā nonākt ļoti interesanti eksponāti, kurus pašam ir vēlme sīkāk papētīt, sameklēt par tiem informāciju.
Kādas ir izaugsmes iespējas šajā profesijā?
Es teiktu, ka darbs muzejā vispār ir jāsāk „no apakšas”. Nav obligāti sākt ar eksponātu uzrauga amatu, bet jāsāk ar parasta speciālista darbu. Tas nepieciešams, lai varētu saprast šo vidi, izpētīt, kā šeit viss notiek, jo galu galā stāsts ir par tradīcijām un vēsturi. Pie mums arī jaunie krājuma glabātuves speciālisti sākumā veltī pietiekami daudz laika, lai iepazītos ar kolekcijām, tā uzglabāšanas specifiku. Tikai pēc tam viņi sāk veikt savus darba pienākumus.
Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju?
Skolā noteikti vajadzētu interesēties par vēsturi. Jāapgūst arī valodas. Piemēram, mūsu muzejā ir svarīgas krievu valodas zināšanas, jo zināma daļa muzeja priekšmetu ir no Padomju Savienības.