Kā Tu izvēlējies strādāt šajā jomā un kā apguvi šo profesiju?

Tajā gadā, kad beidzu vidusskolu, Latvijas Universitātē atklāja klātienes psiholoģijas programmu. Mana draudzene ļoti gribēja tajā studēt, taču neizturēja iestājpārbaudījumus. Savukārt es tiku uzņemta studijās. Jāsaka godīgi, man bija ļoti mazs priekšstats par psiholoģiju. Tomēr mācību saturā bija kaut kas, kas mani piesaistīja. Pamazām sāku saprast, ar ko psiholoģija nodarbojas. Kļūt par klīnisko psihologu izlēmu jau apzināti. Ņemot vērā savas personības iezīmes, sapratu, ka konsultēšanā nestrādāšu. Man bija vajadzīgi instrumenti, lai labāk saprastu cilvēku. Tā kā jau skolas laikā mani interesēja medicīna, tad klīniskās psiholoģijas izpētes virziens man likās atbilstošs manām interesēm. Studiju beigās pasniedzējs mums piedāvāja iespēju strādāt psihiatriskajā slimnīcā. Man un dažiem kursabiedriem radās interese par šo piedāvājumu. Tajā brīdī es gan īsti nesapratu, ko nozīmē psihiatriskā slimnīca. Tad, kad uzsāku darbu, bija ļoti lielas šaubas, vai tas ir tas, ko es vēlos darīt. Tagad es nenožēloju ne minūti no šīs pieredzes. Lai arī kur klīniskais psihologs nokļūtu savās darba gaitās, pamata pieredze saistībā ar psihiatriju ir ļoti liela profesionālā bagātība.

Vai arī tagad papildus jāmācās, jāstrādā ar sevi?

Klīniskajiem psihologiem noteikti ir jāiesaistās regulārās supervīzijās, kur var pārrunāt gadījumus no savas prakses, lai uzlabotu prasmes. Jāapmeklē dažādi tālākizglītības kursi. Tā kā klīniskā psihologa darbs ir saistīts ar klienta grūtību risināšanu, ir svarīgi, lai viņš pats kā personība būtu harmonisks, spējīgs saprast savas emocionālās rekcijas un iekšējos konfliktus, lai tie netraucētu darbā ar klientu. Ir jāievēro psihohigiēnas normas, lai darba specifika nepārņem visu dzīvi. Jāseko līdzi, kā tu pavadi savu brīvo laiku, atpūties, tiecies ar draugiem. Lai būtu saskare ne tikai ar darba ikdienu, kas lielā mērā ir saistīta ar problēmām. Nevajag ņemt darbu uz mājām.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Klīniskā psiholoģija pēta un izzina to klientu psiholoģiskās problēmas, kuriem ir kādas grūtības vai traucējumi, kuri cieš no emocionālajām, uzvedības, kognitīvajām vai intelektuālajām problēmām.  

Klīniskajam psihologam ar savu darbu ir arī jāveicina klienta spēja piemēroties dažādiem apstākļiem un dažādām izmaiņām, kā arī jāveicina klienta personiskā izaugsme.

Viens no mana kā klīniskā psihologa darbības virzieniem ir klīniskās izpētes veikšana. Ar dažādām metodēm izzinām klienta personību, emocionālās iezīmes, izpētām intelektu un kognitīvās spējas, lai varētu saprast, kas notiek ar šo klientu, kā viņam labāk palīdzēt. Varbūt ir jāpieaicina palīgā citi speciālisti. Par veiktās izpētes rezultātiem jāraksta atzinums. Otrs darbības virziens ir palīdzība klientam konkrēto problēmu (emocionālo, uzvedības vai intelektuālo grūtību) risināšanai, izmantojot psiholoģiskās konsultēšanas metodes.

Kādas ir tava darba metodes?

Veids, kā izpētīt klientu, tiek piemeklēts atkarībā no klienta problēmas. Piemēram, ja vecāks sūdzas, ka bērns nevar iemācīties dzejoli, metodes būs vērstas uz kognitīvo spēju izpēti. Ja klients sūdzas, ka jau divas nedēļas raud un nesaprot, kas ar viņu notiek, metodes būs vērstas uz emocionālās sfēras izpēti. Līdzīgi arī konsultācijās psihologs izmantos tās metodes, kas palīdzēs tikt galā ar konkrētām problēmām.

Izpētes metodes var būt tādas, kurās tiek uzdoti jautājumi par cilvēka ikdienas pieredzi. Ir metodes, kurās cilvēkam ir, piemēram, jāzīmē. Ir metodes, kurās jārisina uzdevumi, līdzīgi kā skolā. Ir metodes, kur tiek izmantoti dažādi attēli un cilvēkam jārisina kāda problēmsituācija.. Arī intervija un novērojumi ir ļoti būtiskas izpētes metodes. Lai arī šīs metodes izskatās vienkāršas, psihologs ir izgājis īpašas apmācības, lai varētu interpretēt klienta sniegtās atbildes. To nevar darīt jebkurš interesents no malas. Katram testam un katrai cilvēka darbībai, kā viņš šo testu izpilda, ir sava nozīme. Šo nozīmi klīniskais psihologs apgūst testu lietošanas apmācību gaitā. Nevar izdarīt secinājumus par cilvēku, balstoties tikai uz viena testa rezultātiem. Visu testu rezultāti jāsasaista kopā ar novērojumiem un to, ko cilvēks pats par sevi ir pastāstījis.

Reizēm cilvēki jauc klīniskos psihologus ar psihoterapeitiem un psihologiem konsultantiem. Klīniskais psihologs, tāpat kā psihoterapeits, ar savām metodēm var ļoti labi palīdzēt gan krīžu situācijās, gan arī cilvēkiem, kuri ir cietuši no vardarbības, taču psihoterapeiti ir saņēmuši vēl papildus apmācību, lai strādātu ar psihoterapijas metodēm. Un vēl, klīniskais psihologs atšķirībā no psihoterapeitiem un psihiatriem veic pieminēto psiholoģisko izpēti ar īpašām izpētes metodikām un testiem. Viņš ir saņēmis atbilstošu apmācību testu lietošanā, kas nav iekļauta psihoterapeitu apmācībā. Taču palīdzības metodes konsultēšanā bieži vien ir līdzīgas psihoterapijā izmantotajām. Klīniskais psihologs pēc papildus izglītības iegūšanas var strādāt psihoterapijā. Apmācības procesā klīniskajiem psihologiem māca gan izpētes veikšanu, gan konsultēšanu. Turpretim psihologs konsultants nodarbojas tikai ar konsultēšanu.

Kāda ir Tava darba ikdiena?

Lai veiktu pilnu psiholoģisko izpēti, tiešā kontaktā ar klientu  nepieciešamas vidēji  četras tikšanās reizes. Trīs no tām būtu jāvelta izpētei un viena - sarunai par izpētes rezultātiem. Protams, katra individuālā situācija būs atšķirīga. Tomēr tikšanās reizei, kas veltīta izpētei, nevajadzētu būt garākai par 1,5 stundām. Savukārt konsultēšanas sesija nevar būt ilgāka par 1 stundu.

Otra darba daļa tiek veltīta ievāktās informācijas apstrādei, rezultātu interpretācijai. Nereti notiek gadījumu apspriešana ar citiem speciālistiem, papildus informācijas iegūšana. Tad nāk darbs ar atzinumu rakstīšanu, kuros jāatspoguļo izpētes rezultāti.

Ir vajadzīgs zināms treniņš, lai sniegtu klientam atgriezenisko saiti par izpētes rezultātiem. Protams, vieglāk ir pateikt pozitīvās lietas, grūtāk – tās, kas, tavuprāt, klientam nepatiks. Taču nebūtu godīgi tās noklusēt.

Ir jāprot sabalansēt pozitīvo ar ne tik pozitīvām lietām, kuras esi atklājis izpētes laikā. Vienmēr, ja norādi uz kādām klienta grūtībām, tev jāparāda, kā šīs grūtības varētu pārvarēt.

Konsultāciju procesā tikšanās ir biežākas un ilgākā laika periodā. Arī šeit ir jāveic piezīmes par katru konsultāciju. Tās gan netiek veiktas atzinumu veidā.

Darba grafiks tiek saskaņots ar konkrēto iestādi, kurā psihologs strādā. Piemēram, sociālajos dienestos dažas dienas nedēļā jāstrādā ilgāk vakaros, lai pieņemtu klientus, kuri nevar ierasties uz konsultācijām ierastajā darba laikā. Bāriņtiesās ir psihologi, kas pieņem rīta pusē, un ir psihologi, kas pieņem vakarpusē. Savukārt slimnīcās var strādāt ierasto darba laiku no deviņiem līdz pieciem. Privātpraksē ir iespējams pašam noteikt savu darba laiku.

Kādi ir sadarbības partneri?

Klientus uz izpēti var nosūtīt psihoterapeits, psihologs konsultants, psihiatrs, neirologs vai citi speciālisti. Arī no skolas bērnus var nosūtīt pie mums uz psiholoģisko izpēti. Izpēti veic arī tad, ja ir jautājums par ieroču nēsāšanas atļaujām, reizēm arī, iegūstot autovadītāja apliecību. Bieži veicam izpēti gadījumos, kad ir jautājums par invaliditātes piešķiršanu. Medicīniski pedagoģiskās komisijas sūta bērnus pie mums uz izpēti. Sociālais dienests, bāriņtiesa, policija un tiesa var pieprasīt atzinumus par izpēti.

Arī paši cilvēki var interesēties par savu vai savu bērnu izpēti. Tie ir vislabākie klienti, jo ir motivēti piedalīties un saņemt palīdzību. Ja klīniskais psihologs strādā konsultēšanas jomā, tad visbiežāk tieši pats klients ir tas, kurš meklē palīdzību, nevis tiek atsūtīts. Klīnisko psihologu asociācijas mājaslapā var atrast informāciju par Latvijas klīniskajiem psihologiem, viņu izglītību un specializāciju, lai varētu izvēlēties sev piemērotāko.

Klīniskajiem psihologiem ir tā priekšrocība, ka viņi parasti iestādē nav vienīgie psihologi. Ir iespējams pakonsultēties gan ar kolēģiem psihologiem, gan citiem iestādes darbiniekiem. Protams, vienmēr ir jāievēro konfidencialitāte.

Kādas prasmes un rakstura īpašības ir nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?

Ir ļoti svarīgi ievērot ētikas normas.

Klīniskais psihologs ar savu uzvedību, personību un raksturu nedrīkst kaitēt klientam. Jāseko, lai viss, ko tu dari, pozitīvi ietekmētu klientu.

Būtiski, lai būtu empātijas spējas. Tai pašā laikā tu nevari iekāpt klienta kurpēs un raudāt līdzi, jāspēj būt objektīvam. Tev ir jāpalīdz, nevis jāizjūt klienta problēmas kā savējās. Nepieciešamas pietiekami labas intelektuālās spējas. Jāspēj vispārināt, saskatīt kopsakarības. Nepieciešamas analīzes un novērošanas spējas. Jābūt vēlmei izzināt. Jāseko līdzi pētījumiem savā nozarē. Izpētes darbā jābūt arī ļoti akurātam, jo nepareizi saskaitīti testu rezultāti ietekmēs klientu.

Kādi ir vislielākie izaicinājumi šajā darbā?

Kontakta veidošana ar atsevišķiem klientiem, kuri nav motivēti sadarboties un pie manis ir atsūtīti. Šādus klientus jāmēģina iesaistīt kopējā darbā.

Izaicinājums ir tie gadījumi, kad iegūtie izpētes rezultāti un informācija sākotnēji neiet kopā vienotā veselumā. Jāsaprot, kā to visu integrēt un interpretēt, kā izdarīt secinājumus.

Kas šajā darbā sagādā gandarījumu?

Ja pēc izpētes klients pasaka, ka bija ļoti patīkami sadarboties. Vai ka klientam palika vieglāk. Gandarījums ir tad, ja reizēm, izveidojot labu kontaktu, vari palīdzēt pārliecināt klientu, ka vajadzīga arī citu speciālistu palīdzība.

Gandarī, ja izpētes gaitā esi profesionāli pareizi pamanījis kaut kādas lietas, kuras citi nav redzējuši.

Kādas ir izaugsmes iespējas šajā profesijā?

Ir klīniskie psihologi, kas veic tikai psiholoģisko izpēti. Ir klīniskie psihologi, kuri tikai konsultē. Bet ir arī tādi, kas dara abas šīs lietas. Tas, kādu ceļu izvēlēties, būs atkarīgs no katra personīgajām interesēm.

Arī darba vietas, kur strādāt, ir iespējamas dažādas. Psihiatrijas centri un slimnīcas, veselības centri un poliklīnikas, lielās Latvijas slimnīcas, krīzes centri, atkarību ārstniecības centri, probācijas dienesti un piespiedu ārstēšanas vietas. Arī skolās var sastapt klīniskos psihologus. Specializācijas iespējas būs saistītas ar darba vietu. Piemēram, krīžu centros būs vairāk darba ar vardarbības gadījumiem, bērnu slimnīcās – vairāk ar bērniem.  Šī ir profesija, kurā var veidot arī savu privātpraksi. Uzkrājot pieredzi, vari kļūt par supervizoru vai lektoru. Izejot papildus apmācību, var kļūt par tiesu psiholoģijas ekspertu. Kā minēju, ir iespējams kļūt arī par psihoterapeitu.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju?

Nebaidīties no cilvēku atšķirībām, spēt tās pieņemt. Iepazīstieties ar kādu psihologu, kurš strādā klīniskajā psiholoģijā. Iztaujājiet viņu. Piedalieties ēnu dienās.