Neslēpšu, pirmā asociācija par rotu dizainu – ļoti izsmalcināta un skaista profesija! Kā tu līdz tai nonāci?

Atklāsme, ka gribētu izvēlēties konkrēto profesiju, nāca pamazām. Pirms tam strādāju citā jomā, kur bija saskare ar metālapstrādi un tieši tad arī radās dažādi jautājumi, vēlme uzzināt vairāk, padziļinātāk, piemēram, kā tad īsti metāls ir jāapstrādā. Vidusskolas izglītību ieguvu Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā, tāpēc nākošais solis bija Latvijas Mākslas akadēmija. Klātienē studēju metāla dizaina apakšnozares rotu programmā – četri gadi, lai iegūtu bakalaura diplomu, divi – maģistram.

Vai turpini mācīties joprojām?

Metālapstrādē ir ļoti daudz dažādi apstrādes procesi un tehnoloģijas, ko uzreiz nemaz nav iespējams apgūt, tādēļ zināšanas arvien jāpapildina. Un, protams, svarīgi iegūtās zināšanas arī likt lietā. Esmu gājusi pie pieredzējušākiem kolēģiem vaicāt pēc padoma par vienu otru niansi, viņi man parāda, kā tas notiek un pēc tam to mēģinu darīt pati. Ja man ir nepieciešama tehniskā palīdzība, arī vēršos pie kolēģiem.

Redzi, metālapstrādē pilnīgi visus procesus pašam ir grūti veikt, jo katram no tiem ir vajadzīgi savi instrumenti, tehnoloģijas un zināšanas.

Esmu arī piedalījusies mākslas projektos, piemēram, „Joya Jewelry Art Fair” Barselonā, vairākkārt rotu izstādē „Amber Trip” Viļņā un vēl citos. Pērn iestājos Rotu mākslas biedrībā – tās paspārnē piedalījos biedrības veidotajā izstādē „ZĪME”, kas norisinājās Marka Rotko mākslas centrā.

Tev ir sava darbnīca. Vai tā tas visbiežāk arī notiek, ka juvelieris strādā individuāli, nevis kādā uzņēmumā?

Jā, darbnīcas telpu īrēju. Zinu daudzus juvelierus, kuri strādā mājās, jo šis amats ir pateicīgs ar to, ka daudz vietas nemaz nevajag. Ja runājam par nozari kopumā, tad tie kolēģi, kurus zinu, patiešām vairāk strādā individuāli. Tiesa, Latvijā ir pāris uzņēmumi, kas piesaista juvelierus, taču to ir salīdzinoši maz, pieņemu, ka ārzemēs iespējas izvēlēties, kur un kā strādāt ir plašākas, jo arī uzņēmumu ir vairāk.

Ilze, ieskicē, lūdzu, visnotaļ klasisku darba dienu.

Pārsvarā darbs notiek pie juveliergalda, kur tad arī norisinās visi procesi.

Apstrādājot metālu, nākas saskarties ar daudzām lietām, piemēram, ķīmiskām vielām, atklātu liesmu, metāla skaidām, dažādiem rotējošiem un asiem instrumentiem.

Darba instrumentus pamatā var iedalīt divās kategorijās: dažādi rokas instrumenti kā juvelierzāģis, vīles, knaibles, āmuri  u.tml. un tad ir arī lielāka izmēra instrumenti: metāla valcis, skrūvspīles, gāzes deglis, laktas, frēze, virpa, rotējoši rokas instrumenti, slīpmašīna, u.tml. Tā kā pati nosaku savu darba laiku, tad pati arī plānoju dienas kārtību un veicamos uzdevumus. Vairāk vai mazāk cenšos pieturēties pie klasiskās astoņu stundu darba dienas, bet, ja pasūtījumu ir daudz, diena veidojas gara, var ievilkties līdz pat vēlam vakaram. Savukārt brīžos, kad pasūtījumu ir mazāk, varu ieplānot arī kādu atsevišķu brīvdienu nedēļas vidū.

Cik laika vidēji aizņem vienas rotaslietas izgatavošana?

Tas atkarīgs no rotai izvēlētā materiāla, sarežģītības un pielietotajām tehnoloģijām. Ir bijis tā, ka dažas rotas top pāris stundu laikā, citas darinu vairākas dienas, pat nedēļu.

Strādāt ar zeltu allaž ir zināms izaicinājums, jo šim materiālam ir “kaprīza daba” un tā vienmēr ir maz.

Ņemot vērā, ka cena par gramu zelta ir pietiekoši augsta, tad no šī mazumiņa ir jāpanāk ideālais rezultāts.

Pieminēji materiālu. Cik daudz dažādu metāla veidu Tu izmanto?

Cēlmetālus – zeltu un sudrabu, krāsainos metālus – misiņu, melhioru, alvu, varu un vēl citus. Pēdējā laikā man jo īpaši interesanta ir kļuvusi alumīnija anodēšanas tehnika, kas nozīmē, ka, iekrāsojot alumīnija virsmu, iespējams panākt daudzveidīgus krāsu toņus un šādā manierē top liela daļa manu jaunāko darbu.

Vai Tu strādā tikai ar pasūtījumiem?

Ne tikai, man ir arī savs dizaina zīmols, darbus var aplūkot sociālajos tīklos. (Facebook: ilzeEgleJewelry, Instagram: i_egle – aut.).

Kur smelies iedvesmu?

Šo to pasaka priekšā izvēlētais materiāls, bet visvairāk iedvesmas sniedz tas, kas ir man apkārt – vide, daba (kā flora, tā fauna), ikdienas norises. Piemēram, pamanu interesantas faktūras un formas, paturu tās prātā un vēlāk jau mēģinu daļu no redzētā integrēt rotaslietās.

Kas sagādā vislielāko gandarījumu?

Izaicinājums!

Līdz ar katru rotaslietu, ko darinu, pilnveidojos kā māksliniece, apgūstu jaunas zināšanas un prasmes.

Tas, ka esmu varējusi īstenot klienta vīziju, viņš ir priecīgs par galarezultātu un pēc laika atgriežas, lai pasūtītu jau nākošo rotu.

Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt, lai varētu sevi dēvēt par patiešām labu speciālistu?

Pacietība un neatlaidība – tās ir galvenās! Par meistaru nekļūst uzreiz, sākumā darbs notiek lēnāk un gadās arī kāds brāķis. Labā ziņa, ka metāls ir gana pateicīgs materiāls – ja sanācis kļūdīties, var pārkausēt un sākt no jauna. Te jau arī parādās neatlaidības spēks, ka, neraugoties uz to, ka ieguldīts daudz darba, laika un iekšēji ir zināms rūgtums, ja rezultāts nav tāds, kādam tam jābūt, dari tik daudz un ilgi, kamēr viss izdosies kā cerēts.

Katrai maizītei sava garoziņa. Kāda tā ir rotu dizainerim – juvelierim?

Sākotnēji ir jāiegulda līdzekļi - jāiegādājas diezgan daudz dažādu instrumentu un iekārtu, kas nav lēti, plus jāīrē sava vietiņa darbnīcā.

Jārēķinās, ka paies zināms laiks līdz tiks atrasti savi klienti, un virziens, kurā darboties.

Jo vairāk strādā, jo profesionālāks un veiklāks kļūsti. Savukārt, jo profesionālāks juvelieris, jo vairāk klientu un pasūtījumu.

Tu runā par simtiem vai tūkstošiem?

Es teiktu, ka vairākiem tūkstošiem. Viens vienīgs pamatinstruments, bez kā nevar iztikt, jau maksā ap tūkstoš eiro.

Kādiem mācību priekšmetiem un prasmēm ieteiktu pievērsties padziļināti, lai jau skolas laikā jaunieši varētu sākt bruģēt ceļu uz šo profesiju?

Primārā ir interese un izpratne par roku darbu. No mācību priekšmetiem izceltu mājturību, darbmācību, ķīmiju, fiziku un vizuālo mākslu.

Kādas iespējas jaunieši var izmantot, lai tuvāk iepazītu šo nozari un profesiju?

Cik zinu, ir pieejami metālapstrādes pulciņi, kuros sniedz ieskatu šajā profesijā. Varbūt var sākt ar tiem. Vēl viens variants ir uzrunāt kādu konkrētu mākslinieku un apvaicāties, vai būtu iespējams apciemot viņu darbnīcā un pavērot darba procesu.

Atvaino par klišeju, bet prātā nāk leģendārās Merilinas Monro sacītais par to, ka “briljanti ir meiteņu labākie draugi”. Nedaudz pārfrāzējot, vai ir pamats būt pārliecinātiem, ka kamēr vien cilvēki gribēs labi izskatīties un rotāties, juvelieri būs mūsu labākie draugi? Ar to es mērķēju uz Tavas profesijas pieprasījumu patlaban un arī nākotnē.

Manuprāt, kvalitatīvs un gaumīgs roku darbs vienmēr ir bijis cieņā, un tā tas paliks arī nākotnē. Ne visu var un arī vajag atrisināt ar tehnoloģiju palīdzību.