Intervija ar Jāni Markusu,
VAS "Latvijas autoceļu uzturētājs", Talsu ceļu rajona Talsu nodaļas būvdarbu vadītāju
Kas tevi pamudināja izvēlēties būvdarbu vadītāja profesiju?
Var teikt, ka es eju tēva pēdās. Tēvs reiz strādāja ceļu nozarē.
Kur esi ieguvis atbilstošu izglītību?
Esmu absolvējis Talsu Valsts ģimnāzijas eksakto zinātņu novirzienu ar pastiprinātu kursu matemātikā, fizikā un ķīmijā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas mācījos Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), Transportbūves fakultātē, kur ieguvu arī maģistra grādu. Esmu inženieris un nokārtojis arī sertifikātu būvdarbu vadīšanā.
Kā tiki galā ar tā sauktajiem grūtajiem priekšmetiem, jau pieminēto matemātiku un fiziku?
Vienkārši ir jāmācās – daudz jāmācās. Nav jau citu variantu – eksāmeni un ieskaites ir jānokārto, lai tiktu uz priekšu. Studenti ir izpalīdzīgi – viens otram vienmēr var kaut ko paskaidrot.
Vai, jau stājoties RTU, tev bija skaidrs, ka vēlies strādāt ceļu nozarē, tieši šādā amatā?
Tā gluži nevarētu teikt. Īstas pārliecības nebija, jo vienlaikus iesniedzu dokumentus gan Latvijas Universitātes Būvniecības fakultātē, gan RTU. Beigās tomēr izvēlējos RTU. Stājoties RTU, izvēlējos Transportbūves fakultāti, ceļu būves novirzienu, taču nebiju vēl izlēmis precīzi, ko gribu darīt.
Ceļu nozare ir ļoti plaša, un arī ar augstāko izglītību darba specifika var būt dažāda – var strādāt ofisā, bet var izvēlēties darbu, kas saistīts ar atrašanos tieši objektā.
Vai būvdarbu vadītāja amats LAU ir tava pirmā un vienīgā darba vieta?
Nē, tūlīt pēc augstskolas strādāju uzņēmumā „Talsu meliorators”, kas nodarbojas galvenokārt ar meža ceļu būvniecību. Tur nostrādāju no 2011. līdz 2016. gadam. Strādāju par būvdarbu vadītāju, tāpēc lielu darba laika daļu pavadīju tieši objektā – būvējām mežu ceļus. Manos pienākumos ietilpa tehnikas un cilvēku darba nodrošināšana, lai visas tehnikas vienības zinātu, kas un kad jādara. Protams, lielu laiku aizņēma dažādi papīra darbi. Strādājot objektos, es sapratu, ka visu mūžu nevēlos darīt vienu un to pašu, gribējās arī darbu komfortablākos apstākļos. Tāpēc sāku interesēties par citām iespējām. Vēlāk radās iespēja strādāt LAU Talsu nodaļā, kur bija brīva vakance.
Vai pietiek ar augstskolā iegūtajām zināšanām?
Augstskola iedod pamatu, taču arī tagad katru dienu ir jāmācās. Nevienā skolā neiemāca pilnīgi visu – strādāju un mācos darot.
Pastāsti par savu darba ikdienu, sākot no brīža, kad atnāc uz darbu.
Mehāniskajās darbnīcās satiekamies ar ceļa strādniekiem un tehnikas vadītājiem – pieņemam iepriekšējā dienā izdarītos darbus, nododam rīkojumus šodien darāmajam. Tad nāku uz ofisu, lai datorā sarakstītu visu nepieciešamo precīzo informāciju par paveikto, un nododu ziņas VAS „Latvijas Valsts ceļi”. Saziņa ir datorizēta, izmantojot speciāli izveidotu datorprogrammu. Pienākumu ir daudz, tostarp darbinieku stundu uzskaite.
Veicu arī sistemātisku ceļu apsekošanu, tas nozīmē, ka tiek vērtēts ceļa segums, ceļa zīmes, ceļa apzīmējumi, signālstabiņi, barjeras, caurtekas, grāvji – respektīvi, viss, kas atrodas ceļu nodalījuma joslās. Visu ieraudzīto piefiksējam un ņemam vērā, plānojot autoceļu kompleksās ikdienas uzturēšanas darbus.
Vai koordinēt darbiniekus atbilstoši viņu prasmēm un pieredzei ir viegls uzdevums?
Mēs visi esam gluži vai universālie kareivji – katrs darbinieks prot strādāt ar dažādām tehnikas vienībām, bet mans uzdevums ir norīkot konkrētu darbinieku ar konkrētu tehniku konkrēta darba veikšanai. Ja nav nepieciešama tehnika, cilvēks tiek norīkots citu pienākumu veikšanai.
Aizvadītajā vasarā līdz ar pieejamo finansējumu tika aktualizēti ūdens atvades sistēmas projekti un grants segumu atjaunošana. Mums tas bija vēl viens izaicinājums, jo šie projekti bija kā papildu pienākumi, līdz ar to darba ritms kļuva saspringtāks.
Vai pats varētu sēsties pie traktora stūres?
Nē, man nav traktorista apliecības un nav arī mērķa strādāt šādu darbu. Mans mērķis ir kāpt pa karjeras kāpnēm, ieņemot arvien atbildīgākus vadītāja amatus. Pašreiz esmu apmierināts ar esošo amata vietu, bet perspektīvā, ja būtu piedāvājums, es droši vien piekristu ieņemt augstāku amatu.
Vai ieņemtais amats ir saistīts ar izaicinājumiem, vai arī pastāv ikdienas rutīna?
Izaicinājumi ir katru dienu – te nav rutīnas darba. Arī ziemas dienesta ietvaros, strādājot par dežurantu, katra diena ir citāda.
Katrs brīdis nāk ar savu izaicinājumu, kas dažkārt prasa nekavējošu lēmuma pieņemšanu. Protams, pieredze veidojas ar gadiem, un ir nācies arī kļūdīties, taču nekļūdās tikai tie, kuri neko nedara.
Ar kādiem darbiem aktuāla vasaras sezona?
Sākot no pavasara, kad laika apstākļi to atļauj, pirmie darbi ir bedrīšu remonts, atkritumu savākšana no ceļa pieguļošajām joslām, apauguma noņemšana, grāvju tīrīšana, grants segumu atjaunošana un vairāki citi darbi, kas saistās ar ceļu uzturēšanu. Mans pienākums ir pieņemt lēmumu un norīkot darbā gan tehniku, gan cilvēkus, ar aprēķinu, lai darbs būtu dinamisks un paveikts laikus saskaņā ar noteiktajiem normatīviem.
Vai arī pašam ir nācies izjust, ko nozīmē remontēt bedrītes?
Studējot augstskolā, vasaras prakses izgāju tepat – LAU Talsu ceļu rajonā, veicot ceļu strādnieka pienākumus. Tas ir – pļāvu zāli, remontēju bedrītes ar bitumena emulsiju un šķembām, tātad fiziskā darba pieredze man arī ir. Zinu, ko tas nozīmē!
Kuras tu varētu nodēvēt par sava ieņemamā amata ēnas pusēm?
Ikdienā ir salīdzinoši augsts stresa līmenis – lēmumi bieži ir jāpieņem ātri. Piemēram, šodien smagā automašīna uz autoceļa Rīga–Ventspils ietriecās satiksmes pārvadā. Nekavējoties vajadzēja savākt konstrukcijas bojājuma dēļ radušos gružus – izsaukt darbiniekus, kas to savāks un noslaucīs brauktuvi. Vienlaikus bija jāveic novērtējums, vai nav iespaidota pārvada konstrukciju stiprība. Vēl viens piemērs – saņēmām zvanu, ka uz vietējās nozīmes ceļa ir izveidojusies liela bedre. Nekavējoties izbraucu uz norādīto vietu, kurā redzama dziļa bedre apmēram metra diametrā. Izrādījās, ka ir sabrukusi caurteka, un vajadzēja ātri pieņemt lēmumu, kā nodrošināt drošu satiksmi esošajā posmā un kā pēc iespējas ātrāk salabot bojāto caurteku un ceļa virskārtu.
Ziemā pildi diennakts dežuranta pienākumus. Kas tajos ietilpst?
Talsu ceļu rajona Talsu nodaļas pārziņā ir kopumā 945 kilometri ceļu. Svarīgākais no tiem ir šoseja Rīga–Ventspils jeb autoceļš A10, kam noteikta A uzturēšanas klase. Pārējie ceļi ir sarindoti attiecīgi A1, B, C un D klasē ar atbilstošu ceļu uzturēšanas specifikāciju. Ziemas dežuranta darbdiena ilgst diennakti un sākas plkst. 8.00 no rīta, kad pieņemu maiņu no iepriekšējā dežuranta. Viņš izstāsta visu, kas dežūras laikā ir darīts un kāda ir esošā situācija. Tādējādi iegūstu pilnvērtīgu informāciju, kas ir jādara nekavējoties, vai arī jānogaida izmaiņas situācijā. Uz A10 autoceļa Rīga–Ventspils mūsu pārziņā esošajā posmā ir uzstādīta meteostacija, kas tiešsaistes režīmā sniedz informāciju par ceļa stāvokli. Ir redzama gan brauktuves temperatūra, gan esošā sāls koncentrācija konkrētajā posmā. No sniegtajiem datiem var secināt, vai nepieciešama kaisīšana. Skatāmies laika prognozes, nokrišņu radarus, kas parāda, kā virzās nokrišņu mākoņi. Instrumenti, kā iegūt informāciju, ir dažādi, bet visobjektīvāk to var novērtēt, izbraucot pa ceļiem. Katras dežūras laikā ceļi tiek apsekoti. Dežurants vienpersoniski pieņem lēmumu, kad sākt strādāt, kad ļaut šoferiem pagulēt. Lai iegūtu pēc iespējas pilnvērtīgāku informāciju, mainu maršrutu, pa kuru braucu apsekot ceļu stāvokli.
Kā jau iepriekš teicu, ceļu uzturēšana ziemas sezonā ir atšķirīga dažādām ceļu klasēm. Uz ceļiem ar asfalta segumu visbiežāk tiek izmantota kaisīšana ar sāli, savukārt grants seguma vietējās nozīmes ceļi tiek attīrīti no sniega, nepieciešamības gadījumā slīdamību samazina, virskārtu rievojot, bet bīstamākajos posmos kaisot smilti vai granti.
Vai tu varētu atrast darbu arī ārzemēs?
Kādreiz esmu par to domājis, un tas būtu pavisam reāli izdarāms, es domāju, ka varētu strādāt pat savā profesijā. Taču šobrīd mana dzīve ir labi sakārtojusies tepat Latvijā, tāpēc šādu iespēju detalizēti neizskatu.
Ko tu ieteiktu jauniešiem, kuri domā par vidējā vai augstākā līmeņa vadītāja karjeru ceļu nozarē? Vai labāk ir pabeigt vidusskolu un doties uz RTU vai LU, kur sagatavo šādus speciālistus, vai sākumā startēt uz vidējās profesionālās izglītības iestādēm?
Es domāju tā – ja cilvēks jau devītajā klasē ir izlēmis, ko vēlas darīt, tad, protams, var iet uz vidējās profesionālās izglītības iestādēm un turpināt izglītību augstākajās mācību iestādēs. Iespējams, ka ar priekšzināšanām profesijā un nozarē kopumā mācības augstskolā būs vieglākas. Taču, ja nav pārliecības par izvēlēto profesiju, labāk absolvēt vispārizglītojošo vidusskolu un tad stāties augstskolā – tajā vecumā izvēle būs skaidrāka un pamatotāka.
Nevar noliegt, ka pilnvērtīgi iepazīties ar darba vidi, pienākumiem un profesiju, pirms tajā neesi strādājis, ir ļoti grūti.
Tiek rīkotas ēnu dienas un dažādi citi pasākumi, bet priekšstats ne vienmēr izveidojas objektīvs. Jāteic, ka arī mums – konkrētās profesijas un amata pārstāvjiem – nav iespējams ikdienā daudz laika veltīt stāstīšanai, skaidrošanai un iepazīstināšanai ar darbu. Mūsu ikdienas ir visai saspringtas un aizņemtas ar tiešajiem darba pienākumiem.
Es jauniešiem ieteiktu ļoti rūpīgi pārdomāt lēmumus, kas atstās iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Lai cik tas neizklausītos absurdi, vajadzētu ieklausīties vecākos. Viņi ir izgājuši dzīves skolu un nekad nedos sliktu padomu.