Kādēļ tieši šāda profesijas izvēle – sporta ārste?

Savu izvēli izdarīju jau vidusskolas laikā, jo arī pati sportoju – spēlēju basketbolu un nodarbojos ar vieglatlētiku. Mācīties par sporta ārstu varēja tikai ārzemēs, bet es to negribēju, tādēļ izlēmu par labu medicīnas studijām Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē. Par to, ka Latvijā iespējams apgūt sporta ārsta profesiju, uzzināju 6. kursa beigās, maijā. Zvanīju profesoram [Jānim] Raibartam, ar kuru kopā izstrādājām zinātnisko darbu kardioloģijā, un vaicāju viņam pēc padoma: par specialitātes izvēli rezidentūrā. Viņš atbildēja: padomāsim, kāda tu esi! Sapratu, ka mana vieta ir sporta medicīnā. Četrus gadus ilgās studijās apguvu sporta ārsta specialitāti. Lai veiktu fiziskās slodzes testus ar pilnvērtīgu sirds pārbaudi, man ir arī Latvijas Kardiologu biedrības apstiprināts sertifikāts elektrokardiogrāfijā un fiziskās slodzes testa metodēs.

Vai sporta ārstam arī pašam jāsporto, jābūt iekšā sportā?

Manuprāt, jā, jāsaprot domāšana un filozofija. Bet ne mazāk svarīgas ir tādas prasmes un īpašības kā komunikabilitāte, spēja ieklausīties otrā un sadzirdēt, ko viņš saka, māka koncentrēties darāmajam darbam neatkarīgi no apkārt valdošajiem apstākļiem, noturība pret stresu un rakstura stingrība, jo citreiz nākas pieņemt arī grūtus lēmumus un par tiem pastāvēt, piemēram, paziņojot sportistam, ka viņš traumas dēļ nevarēs piedalīties sacensībās. Tāpat ir būtiski, lai sporta ārsts būtu precīzs un akurāti veiktu savus pierakstus par katru pacientu, jo ar dažiem tiekamies reizi pāris mēnešos, ar citiem vēl retāk.

Jūsu vadītā „Sporta laboratorija” sekmīgi darbojas jau divpadsmit gadus, turklāt saņēmusi arī starptautisku atzinību, kļūstot par Starptautiskās Sporta medicīnas federācijas sadarbības centru sporta medicīnā. Kā līdz tam nonācāt?

Pirmajā rezidentūras gadā sāku strādāt par sporta ārsti Juglas sporta skolā – konsultēju trenerus un audzēkņus par treniņu procesu, to, kā labāk, kvalitatīvāk sasniegt rezultātus. Tā bija laba pieredze, jo, runājot ar bērniem, bija jāiemācās sarežģītas lietas ietērpt vienkāršos vārdos, lai viņi mani saprastu. Man šis darbs patika tolaik un patīk joprojām. Savukārt ideja par „Sporta laboratoriju” radās laikā, kad strādāju Valsts Sporta medicīnas centrā. Kopā ar māsu izlēmām dibināt savu uzņēmumu, lai varētu strādāt mazliet modernāk, virzīties uz priekšu.

Pati sev priekšniece!

Jā (pasmaida). Bet uzreiz teikšu, ka tas nav bizness, lielā naudas mašīna. Vairāk kā iespēja darīt lietas tā, kā es tās redzu.

Paturpinot tēmu par finansēm – ar ko var rēķināties jauns speciālists un atzīts jomas profesionālis?

Tā kā es strādāju vairākās vietās, turklāt vēl ārpus darba laika ir projekti, atalgojums ir lielāks nekā jaunam ārstam. Bet man kā Latvijas Sporta medicīnas asociācijas vadītājai ir milzīgs gandarījums, ka šogad izdevās sakārtot atalgojuma jautājumu attiecībā uz sporta ārstiem, kuri strādā sporta izglītības iestādēs. Proti, viņu atalgojums tagad ir atbilstošs vidēji valstī noteiktajam jeb par 250 eiro vairāk “uz rokas” nekā iepriekš. Tādēļ teikšu, ka tagad jaunie sporta ārsti saņem pienācīgu atalgojumu.

Kas darbā sagādā vislielāko gandarījumu?

Nauda man noteikti nav galvenais motivators, varbūt tādēļ, no vienas puses, ir pat vieglāk.

Mani motivē komandas darbs, sadarbība, mērķis, rezultāts. Redzi, katrs, kurš pie mums atnāk, vēlas kaut ko sasniegt, piemēram, uzvarēt sacensībās, kļūt veselāks, atbrīvoties no sāpēm, samazināt svaru – katram savs.

Cilvēks ir motivēts, un tā jau ir puse no panākumiem. Mūsu uzdevums ir palīdzēt viņam šo mērķi sasniegt. Gandarījums ir katru reizi, kad tas izdodas, par ikvienu mazo uzvaru.

Un ja neizdodas?

Uzreiz analizēju, kur ir bijusi aizķeršanās un kas jādara citādi nekā iepriekš. No tā nebaidos.

Tad jau ieslīgt rutīnā un pašapmierinātībā – zinu visu, ko man vajag zināt – pat gribot nesanāk! Cik bieži sporta ārstam ir jāpapildina zināšanas?

Jā, attīstība notiek visu laiku. Piecu gadu laikā ir jāiziet kursi 250 stundu apjomā – 150 no tām jābūt tieši sporta medicīnā.

 Cik daudz sanāk strādāt ar profesionāliem sportistiem un cik – ar amatieriem?

Ja iekļaujam arī sporta skolu audzēkņus, tad aptuveni puse uz pusi. Bieži vien tieši amatieriem konsultācijas pie sporta ārsta nepieciešamas pat vairāk nekā profesionāļiem, jo lielākajā daļā gadījumu viņiem nav līdzās cilvēka, kurš palīdz plānot slodzes.

Sandra, ieskicējiet, lūdzu, klasisku sporta ārsta darba dienu!

Ne vienmēr iepriekš iespējams skrupulozi saplānot, cikos sāksies un beigsies mana darba diena, jo var gadīties kas neparedzēts.

Šādos gadījumos varu rītu sākt agrāk vai arī konsultēt vēlāk vakarā. Jo augstākas raudzes sportisti, jo biežāk gadās neparedzētas nobīdes grafikā. Tad ir jāspēj sevi nolikt otrajā plānā un pielāgoties apstākļiem, īpaši ja tas notiek tad, kad ir atbildīgs gatavošanās posms sacensībām.

Sacensību laikā, piemēram, pasaules čempionātā, olimpiskajās spēlēs, celšos pirmā un iešu gulēt pēdējā. Tur laiks rit pilnīgi citādi, jo mans grafiks ir pakārtots sportistu startiem. Turklāt sporta ārsts atbild par visu komandu – sportistiem un treneriem. Mums visiem ir jāstrādā sazobē, jābūt kontaktā, man ir jāiedrošina komanda: ja ir kādi jautājumi, nāciet un vaicājiet, lai nebūtu situācijas, kad kaut kas paslīd garām nepamanīts vai kāda problēma tiek ielaista. Jo gadījumi mēdz būt dažādi, sākot ar to, ka kādam organisms slikti panes vides un temperatūras maiņu, un beidzot ar traumām treniņā. Mans uzdevums tad ir piemērot atbilstošāko ārstēšanu un veselības stāvokļa kontrolēšanu, bet tas viss notiek ar domu – jāpaspēj izdarīt visu, kas darāms līdz starta brīdim, lai sportists varētu pilnvērtīgi nostartēt. Ja veselības problēmu dēļ viņš to nevar, tad ārsta uzdevums ir sakārtot formalitātes tā, lai sportists tiktu atsaukts no sacensībām, nevis diskvalificēts. Mans uzdevums ir arī pavadīt sportistus uz dopinga kontroli, kur palīdzu viņiem pareizi aizpildīt dokumentus un ar savu klātbūtni sniedzu drošības sajūtu.

Pieņemu, ka zināšanas nav sporta ārsta vienīgais “bruņojums”. Kādiem instrumentiem un iekārtām jābūt sporta ārstam pa rokai?

Daļu darba veicu manuāli, izmantojot tikai savas rokas, piemēram, ja jānovērtē pacienta muskuļu spēks. Bet, lai veiktu slodzes testus, ir nepieciešama speciāla aparatūra. Piemēram, kardiopulmonāro jeb komplekso slodzes testu „Sporta laboratorijā” veicam uz slīdceliņa, veloergometra vai roku ergometra. Lai novērtētu slodzes ietekmi uz organismu, kontrolētu aknu un nieru rādītājus, muskulatūras rādītājus, veicam arī medicīniski pedagoģiskos novērojumus ar asins analīžu palīdzību. Kā tas notiek? Kopā ar treneri saplānojam testēšanas norisi treniņa laikā, proti, sportists veic noteiktus uzdevumus, kam seko asins paraugu nodošana, tad uzdevumi mainās un atkal seko testēšana. Iegūtos rezultātus pēc tam salīdzinu un analizēju.

Nepieciešamības gadījumā sporta ārsts sadarbojas arī ar citiem kolēģiem, šis loks ir plašs: traumatologi, ja nepieciešama operācija, kardiologi, ja jāveic padziļināta sirds muskuļa izmeklēšana, gastroenterologi, endokrinologi utt.

Sporta medicīna un fiziskā aktivitāte pasaules praksē ieņem aizvien nozīmīgāku lomu. Tas vedina domāt, ka šī ir profesija ar lielu potenciālu, tātad arī darba iespējām...

Jā, jo sporta ārsts nestrādā tikai ar atlētiem, bet arī ar cilvēkiem, kuriem, piemēram, ir konstatēts cukura diabēts, bijis miokarda infarkts – fiziskās aktivitātes ir nepieciešamas arī viņiem, bet tām ir jābūt individuāli piemērotām un slodzei – pareizi saplānotai.

Latvijā sporta ārstu trūkst. Jebkurā lielajā sporta kompleksā vajadzētu strādāt sporta ārstam, bet realitātē tā gluži nav.

Katrā pašvaldībā būtu jābūt pa sporta ārstam, kurš pieskata un aprūpē ne tikai bērnus, bet konsultē arī pārējos iedzīvotājus. Palēnām gan esam ceļā uz to. Ja par iespējām ārzemēs, tad jāņem vērā, ka ne visās Eiropas valstīs šī profesija ir noteikta kā pamatspecialitāte. Patlaban kā pamatspecialitāte tā ir atzīta deviņās valstīs, citur – kā papildspecialitāte. Ja tiks sakārtota vēl trīs valstu likumdošana, tad šī profesija kļūs par Eiropas specialitāti. Tas nozīmē – ja sporta ārsts ir ieguvis Eiropas sertifikātu [daktere Rozenštoka ir vienīgā Latvijā, kurai tāds ir], viņš var strādāt jebkurā valstī bez papildu eksaminācijas.

Kādiem mācību priekšmetiem skolas laikā vērts pievērsties padziļināti? Kādas prasmes noteikti vajadzētu attīstīt?

No mācību priekšmetiem izceltu ķīmiju un bioloģiju, arī fizikas un matemātikas zināšanas ir nepieciešamas. Jāpiemīt loģiskajai domāšanai. Un, kā jau arī iepriekš minēju, ieteicams pašam nodarboties ar sportu.

Kādas iespējas jaunieši var izmantot, lai jau skolas laikā labāk iepazītu šo profesiju?

Labs variants būtu apmeklēt kādu maču un klātienē paskatīties, kā notiek sportistu aprūpe. Tāpat jaunieši var pieteikties brīvprātīgo darbam sporta pasākumos, kas norisinās turnīru formātā, piemēram, basketbolā, volejbolā utt. Vēl ir arī ēnu diena, kad skolēni var apmeklēt „Sporta laboratoriju” un palūkoties, ko mēs šeit darām.