Intervija ar Ivo Loginu,

„Columbia Shipmanagement” kuģa kapteini

kaptein_portr4.jpgNo kuras Latvijas puses jūs nākat? Vai bērnība un dzīvesvieta ir ietekmējusi jūsu profesijas izvēli?

Esmu dzimis un audzis Salacgrīvā, tādējādi jau kopš bērnības esmu saistīts ar jūru. Turklāt mans tēvs bija jūrnieks – strādāja Atlantijā uz lielajiem zvejas ekspedīcijas kuģiem. Pārbraucienu laikā Baltijas jūrā viņš mani nereti paņēma līdzi – ļoti patika, un mana profesijas izvēle bija likumsakarīga.

Kur sākāt apzināti apgūt kuģniecību?

Kad pabeidzu devīto klasi, Salacgrīvā tika atvērta Jūrniecības koledžas klase, kurā līdz vispārējās vidējās un profesionālās izglītības iegūšanai bija paredzēts mācīties četrus gadus. Pēc trešā kursa, kad vispārējā vidējā izglītība bija iegūta, skolā ieradās Latvijas Jūras akadēmijas pārstāvji un aicināja iestāties akadēmijā. Es šo iespēju izmantoju. Nomācoties vēl piecus gadus, varēju sākt pilnvērtīgi strādāt jūrā. Sākumā, protams, biju dažāda ranga stūrmanis, bet nu jau 13 gadus esmu kapteinis.

Ja jaunieši sapņo par jūrā iešanu, tad kādiem mācību priekšmetiem vajadzētu pievērst vislielāko uzmanību jau vispārējās izglītības ietvaros?

Fizika, matemātika, ķīmija ir tie priekšmeti, kuru dēļ studijas Jūras akadēmijā pamet visbiežāk. Katrā vidusskolā ir savs līmenis, un nebūt ne no visām vidusskolām audzēkņi ir pietiekami labi sagatavoti šajos priekšmetos, lai uztvertu augstskolas mācību vielu. Piemēram, augstāko matemātiku nākas mācīties tādos tempos, ka grūti aptvert. Ir kārtīgi jāsaņemas, lai tiktu līdzi mācību vielai. Pirmie divi kursi ir visgrūtākie.

Kāda ir jūsu pirmā jūras pieredze?

Tas bija prakses laikā Salacgrīvā uz zvejas kuģiem. Tas bija ļoti nopietns darbs – ieguvu rūdījumu, jo atlaides netika dotas – kamēr ir zivis, tikmēr ir jāstrādā. Kad nebūs zivju, tad varēs atpūsties. Ir jārēķinās, ka sākumā būs fiziski smags darbs – tā nebūs pastaiga pa klāju. Vismaz mani smagais darbs nenobaidīja.

Romantiskās rozā brilles ātri nokrīt – tu nevari izlēkt no komandas, jo tu esi daļa no komandas – jūrā iešana ir komandas darbs. Uz kuģa visi ir saistīti – ja kāds kaut ko izdarīs nepareizi vai arī neizdarīs vispār, tam būs sekas.

Pēc akadēmijas absolvēšanas, pirmajā reisā devos jau pēc mēneša, ieņemot trešā stūrmaņa amatu. Jūras akadēmijas diploms nenozīmē, ka uzreiz būsi kapteinis – vispirms jāpaiet laikam trešā, otrā un vecākā stūrmaņa amatos, tādējādi pamazām audz, iegūsti pieredzi un tikai tad vari uzdienēties līdz kapteiņa amatam. Es akadēmiju pabeidzu 1998. gadā, bet par kapteini kļuvu 2007. gadā – tātad deviņu gadu laikā. Šo gadu laikā bija jāapgūst ļoti daudz lietu, gan par kravām, gan kuģi un komandas vadību. Arī tas, ja jūrnieku reģistrā esi nokārtojis kvalifikācijas eksāmenu un saņēmis kapteiņa diplomu, vēl nenozīmē, ka būsi kapteinis – svarīgi, lai kompānija, kurā vēlies strādāt, tevi arī pieņemtu.

Uz kādiem kuģiem jūs tagad strādājat?

Prakses laikā esmu strādājis uz dažādiem kuģiem – gāzes kuģiem, beramkravu, banānu vedējiem un citiem, taču pēc augstskolas  strādāju uz tankkuģiem – vadāju pa pasauli naftu. Nu jau 13 gadus esmu kuģa „Bonny” kapteinis. Mans kuģis ir 275 m garš, ar kravnesību 160 tūkstoši tonnu. Manā pakļautībā ir 21 cilvēka komanda. Mums nav ierastā maršruta – kuģojam pa visu pasauli – no Indonēzijas līdz Amerikai, Āfrikai, Ķīnai un jebkur citur. Četrus mēnešus strādāju, bet četrus mēnešus esmu krastā.

Palēnām skatos uz vēl lielāku kuģu vadīšanu – to garums ir vairāk nekā 300 metru un kravnesība vairāk par 300 tūkstošiem tonnu. 

Kas ir grūtākais ilgajā ceļā?

Kad tuvojas līguma beigas, respektīvi, tuvojas noslēgumam četru mēnešu periods, ļoti ilgojos pēc saviem tuvajiem cilvēkiem – ģimenes. Ar parunāšanos pa telefonu un internetā vairs nepietiek, gribas uz mājām.

Kādas personīgās īpašības ir nepieciešamas kapteinim?kaptein_portr5.jpg

Ir jābūt gatavam pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. Vienmēr jāpatur vēss prāts, jo jūra kļūdas nepiedod. 

Ir jāsaprot, ka neviens no malas neatnāks un neizdarīs. Par visu vienmēr atbild kapteinis.

Kādas ir kapteiņa attiecības ar zemākā ranga jūrniekiem – vai varat kopā tēju iedzert?

Brīvajā laikā varam iedzert tēju, bet darba laikā ir jāievēro subordinācija, jo katram ir savs atbildības lauks un darbs, kas jāizdara. Ir dažādi kapteiņi, un dažāda var būt komunikācija ar komandu. Es cenšos nevienu nepazemot, bet kopumā esmu stingrs kapteinis. Man vissvarīgākais ir, lai es varētu uzticēties komandai, lai viņi nāktu un stāstītu, ja ir kādas problēmas. Svarīga ir atklātība un godīgums.

Diemžēl pēdējos gados kapteiņi arvien mazāk var ietekmēt komandas sastāvu – komandu veido kuģniecības kompānija. Katrā reisā man ir cita komanda, nākas visu sākt no gala – vērot, iepazīt un prast uzticēties. Senāk komandas bija regulāras – pēc atpūtas laika visa komanda atkal bija kopā. Situācija veidojas atšķirīgo līguma termiņu dēļ – virsniekiem ir četri mēneši darbs un četri mēneši atpūta, savukārt ierindas jūrnieki (matroži, motorists un citi) var strādāt līdz pat pusgadam jūrā, bet krastā pavadīt daudz īsāku laiku.

Vai redzat tikai jūru, vai arī var nokāpt krastā un paviesoties uz sauszemes?

Var nokāpt arī krastā, bet ne vienmēr.

Iespēja ieraudzīt svešas valstis ir liels mūsu darba pluss.

Piemēram, reiz pie Taizemes krastiem kuģa izkraušanu gaidījām trīs nedēļas. Paguvām daudz ko apskatīt. Kā jau teicu, mums nav konkrēta maršruta, tāpēc katrs reiss ir citāds. Bijām arī Havaju salās, Brazīlijā, Dienvidāfrikā un daudzās citās eksotiskās vietās.

Vai uz kuģa ir tikai darbs, vai arī iespējams nosvinēt dzimšanas dienu ar ballīti?

Ir arī svētki – ir gan tortes, gan ballītes. Katrā kuģniecības kompānijā ir savi noteikumi, piemēram, mums ir atļauts, ievērojot kompānijas politiku un procedūru, arī iedzert vieglos alkoholiskos dzērienus – vīnu, alu, šampanieti, bet ir kompānijas, kur alkohols ir aizliegts pilnībā. Viens no komandas vaļaspriekiem ir makšķerēšana no kuģa – gadās izvilkt pa krietni lielai zivij. Diemžēl drošības apsvērumu dēļ mums ēst no jūras izvilktās zivis nav atļauts, jo nav pārliecības, vai tās nav indīgas vai veselībai bīstamas.

Jūrnieku bieds ir vētras. Vai ir nācies piedzīvot tiešām ekstrēmu vētru?

Jā, ir gadījies. Reiz mūsu kuģi noķēra taifūns, kurš neprognozēti mainīja trajektoriju. Toreiz gan šķita, ka beigas ir klāt – okeānā bija 30 m augsti viļņi un vēja ātrums pārsniedza 180 km stundā. Šādās situācijās ir ļoti svarīgas kapteiņa zināšanas un prasmes, kuģa sagatavotība vētrai. Tankkuģu konstrukcija ir labāka par beramkravu kuģiem. Tieši beramkravu kuģiem visbiežāk vērojami bojājumi vai pat negaidīta apgāšanās, jo sašūpojoties krava sabirst uz vienu pusi un sasver visu kuģi. Jāteic, ka pēdējos gados visā pasaulē vētras kļūst arvien spēcīgākas un nežēlīgākas.

kaptein_portr3.jpgKā ar jūras slimību?

Viss ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli – citiem vispār nekad nav jūras slimības, citi nepierod pie viļņiem visu mūžu. Pietiek uzpūst vējam un cilvēkam jau paliek slikti. Man pašam tikai pašos pirmajos reisos bija neliela jūras slimība, tagad vispār neko tādu nejūtu.

Ko jūs teiktu jauniešiem?

Nevajag baidīties no atbildības, un iesaku izvēlēties jūrnieka izglītību, jo darbs ir ļoti interesants un labi atalgots. Arī tad, ja brauksi tikai pa vienu maršrutu, neviens reiss nebūs identisks iepriekšējam. Bieži vien cilvēki iedomājas, ka tagad viņi visu zina, bet tieši tad tiek pieļautas vislielākās kļūdas. Nekad nedrīkst apstāties attīstībā, jo viss ir nepārtrauktā mainībā.

Publicēts 2020.gada 6.aprīlī