Kāds ir jūsu stāsts par profesijas izvēli?

Ance: Pēc vidusskolas absolvēšanas man nebija skaidrs, ko es vēlos darīt nākotnē. Mamma bija pamanījusi žurnālā rakstu par koka restauratoru un viņa domāja, ka šāda profesija derētu arī man. Tā kā tolaik es patiešām nezināju, kur mācīties tālāk, uzklausīju mammas ieteikumu. Iestājos Rīgas Celtniecības koledžā. Mācības tur ilga trīs gadus. To, ka mammas priekšnojauta bija pareiza, sapratu prakses laikā, kas jau ir 1.kursā – šī profesija piesaistīja manu interesi. Sākotnēji man tuvāks šķita darbs ar polihromo koku, vēlāk savu izvēli pamainīju un skolu absolvēju kā restauratora asistents, specializējoties darbam ar metālu. Darbu izdevās viegli atrast: reiz uz skolu atnāca “Re&Re” pārstāvis – uzņēmums meklēja darbiniekus. Mani pieņēma darbā un šobrīd ir pagājuši aptuveni 8 gadi kopš strādāju par restauratora asistenti. Mans pirmais objekts bija Kuldīgas muzejs un “Re&Re” mani pieņēma darbā kā būvelementu veidotāju.

Baiba: Esmu mācījusies Valmieras Mākslas vidusskolā, man interesēja antīkas lietas un interjers. Pēc tam turpināju izglītoties Rīgas Celtniecības koledžā. Ļoti priecājos, ka manas darba gaitas ir saistītas ar celtniecības jomu, jo, manuprāt, tur ir dinamiskāka darba vide nekā, piemēram, esot par muzeju restauratoru.

Sanāk, ka restauratora asistentam ir ļoti plašs iespējamās darbības lauks – katrs var atrast sev piemērotāko.

Baiba: Jā.

Ance: Vari strādāt, piemēram, ar keramiku, papīru, stiklu, ģipsi. Un ne tikai.

Vai tad koledžā visus šos virzienus var paspēt apgūt?

Ance: Dažus var apgūt, bet ne visus.

Tos iespējams apgūt citur, parasti praksēs, kuras var iegūt arī caur skolu. Praksē arī visas zināšanas daudz labāk paliek prātā, jo tu praktiski darbojoties esi gājis visam cauri.

Prakse ir ļoti vērtīga. Skola iedod gan prakses, gan teorijas pamatus.

Baiba: Sevis pilnveide ir nepatraukta, piemēram, mums ir iespēja doties uz starptautiskām izstādēm, ko savā ziņā var pielīdzināt praksei, kurā mēs izzinām jomas novitātes.

Vai ar šādu izglītības segumu, kāds jums ir, var startēt arī ārvalstu darba tirgū?

Baiba: Katrā valstī ir savi nosacījumi. Taču, manuprāt, Latvijā topošie restauratora asistenti tiek ātrāk praktiski sagatavoti darba videi: kad biju praksē Kuldīgā, „Erasmus” ietvaros tur bija arī studentes no Vācijas. Viņas stāstīja, ka tikai pēc 5 gadus ilgām studijām viņām atļauts objektā kam pieskarties, tas ir, pašām sākt kaut ko praktiski darīt. Latvijā mēs jau 1. kursā mācāmies darot un tas ir liels pluss profesijas iepazīšanā.

Kā asistents var kļūt par restauratoru?

Ance: Piecu gadu laikā jāizveido 5 restaurācijas pases (red. – restaurācijas darbu pārskats) vienā restaurācijas virzienā. Tad jādodas uz Restaurācijas kvalifikācijas novērtēšanas ekspertu padomi. Izvērtējot kvalifikācijas pretendenta darbus, padome pieņem lēmumu un izsniedz apliecību.

Baiba: Vēl viens ceļš ir caur augstāko izglītību, tur var apgūt restauratora profesiju.

Pēc maniem ieskatiem un citu atsauksmēm, praktiskā sagatavotība darba dzīvei ir labāka, absolvējot profesionālo skolu vai koledžu.

Kādiem mācību priekšmetiem jau skolas laikā būtu jāpievērš vērība, ja jaunietis apsver domu kļūt par restauratora asistentu? 

Ance: Darbā var noderēt iemaņas, kas gūtas vizuālās mākslas stundās.

Baiba: Es teiktu, ka arī sporta nodarbības, jo mūsu profesija pieprasa fizisku izturību, piemēram, jāspēj ilgstoši turēt rokas gaisā, ja jārestaurē griesti vai ilgstoši jāatrodas kādā citā pozā. Jākāpj uz stalažām un tamlīdzīgi.

Pieminot stalažas…bailes no augstuma laikam nav savienojamas ar šo profesiju?

Baiba: Tas gan. Piebildīšu, ka garš augums uzskatāms par bonusu. Jā, stalažu augstumu var regulēt, taču no pieredzes teiktu – gariem cilvēkiem vieglāk aizsniegt vajadzīgo detaļu.

Cik ilgi jau strādājat objektā – Siguldas Jaunā pils?

Ance: Es pusgadu. Strādājām pie kolonnu, kapiteļu (red. – kolonnas, staba vai pilastra augšējā daļa, uz kuras balstās pārsegums), griestu, ģipšu dekoru restaurēšanas.

Baiba: Man būs trīs nedēļas (sarunas dienā Baiba beidz savu galveno uzdevumu pilī – griestu atjaunošana un dodas uz citu objektu).

Jūsu tiešais darba vadītājs ir restaurators?

Baiba: Jā.

Lūdzu, sniedzat ieskatu vienā jūsu darba dienā?

Baiba: Tā kā objekti ir dažādās Latvijas malās, jārēķinās, ka kāds laika sprīdis būs jāpavada ceļā. Uz Siguldu varam izbraukāt ar automašīnu un katru vakaru būt mājās, taču, ja objekts ir tālu no Rīgas, dzīvojam tur uz vietas. Darba diena ilgst astoņas stundas, taču neviens strikti neskatās pulkstenī.

Mēs vairāk savu laiku rēķinām pēc tā, cik ilgā laikā mums konkrētais darbs vai darba posms ir jāpaveic – vienā dienā, trīs dienās, nedēļas laikā.

Aptuveni ik pēc 40 minūšu darba ir piecu minūšu pauze, lai nedaudz izkustētos. Protams, ir arī pusdienu pauze. Ļoti novērtēju to, ka nereti prasa mūsu domas, cik ilgā laikā mēs varam ar konkrēto uzdevumu tikt galā, nevis nosaka termiņus un punkts.

Kuri objekti ir visvairāk palikuši prātā?

Baiba, Ance: Ir būts daudz un dažādos interesantos un skaistos objektos. Piemēram, Kuldīgas muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, Magdalēnas baznīcā, Rīgas pilī, Rīgas 1. slimnīcā.

Kas darbā sniedz vislielāko gandarījumu?

Ance: Rezultāts, jo

darbs sākas objektā, kas nereti ir uz sabrukšanas robežas vai atrodas ļoti sliktā tehniskā stāvoklī,

un mēs ar savu darbu, zināšanām to atkal spējam padarīt skaistu, funkcionālu.

Baiba: Man ļoti patīk, ka mainās objekti, darba vide, kolēģi, kopējā komanda, ka katrā objektā ir jāspēj atrast labākais risinājums konkrētai detaļai, lai restaurācija būtu sekmīga.

Un kas ir lielākie izaicinājumi?

Ance: Jārēķinās, ka iesāktais darbs būs jāapbeidz, lai arī cik tas laika un pacietības prasīs. Nevar atstāt darbu pusdarītu ar domu: ai, man apnika! Iespējams, darbs pie vienas detaļas ilgs vairākas dienas. Jāņem arī vērā, ka darba vidē būs putekļi, objektā nebūs sterila tīrība – tas tomēr ir būvobjekts.

Baiba: Lai arī piesātinātākais darba ritms ir vasarās, arī ziemās tiekam piesaistīti aktuālos projektos. Es esmu strādājusi -15 grādos. Varbūt to nevar dēvēt par izaicinājumu, bet ir svarīgi ne tikai fokusēties uz savu apstrādājamo detaļu, bet redzēt, kā tā iederēsies visā kopainā, ir jāspēj saskatīt vīziju, kā viss objekts mainīsies.

Kuras valodas ir jāpārzina?

Baiba: Latviešu valoda, vēlams – krievu valoda, angļu valoda. Kā bonuss būs vācu valodas zināšanas, jo ļoti daudz vērtīgas literatūras par restaurāciju ir tieši vācu valodā, kā arī atjaunošanā izmantotie materiāli nereti ir vācu izcelsmes.

Redzu, ka darba instrumenti jums ir daudz un dažādi.

Ance: Skalpeļi, speciāli kalēja izgatavoti rokas instrumenti, lāpstiņas, otas, naži, tvaikotāji un tamlīdzīgi. Mitruma nosūcēji.

Profesijā ir vērojams dzimumu līdzsvars?

Ance: Manā kursā bija gan zēni, gan meitenes. Šī profesija spēj ieinteresēt abus dzimumus.

Vai pieprasījums nākotnē pēc restauratora asistentiem būs?

Baiba: Noteikti. Roku darbs un cilvēka faktors būs neaizstājams. Piemēram, mums ir krāsu katalogs, taču ja pieejamā krāsa īsti neatbilst vajadzīgajam, mēs paši jaucam vajadzīgo toni. Šādas nianses ir daudz.

Ir dzirdēts, ka, piemēram, sākot atjaunot kādu sienas gleznojumu, atklājas, ka zem tā slēpjas vēl kas senāks, vērtīgāks.

Ance: Ir tā gadījies, ka jānostiprina viens slānis, bet izrādās, ka zem tā ir kas senāks, bet ļoti slikti saglabājies. Tad ir jāizvēlas, ko atjaunot. Tiesa, dažreiz restaurēt kādu detaļu nav iespējams – tā ir neatgriezeniski sabojāta.

Baiba: Šādas situācijas ir viena no saglabāšanas metodēm.

Var veikt iekonservēšanu, neatsedzot senākos slāņus ar domu, ka nākotnē iespējams būs pieejamas tehnoloģijas, kas spēs slāņus atdalīt.

Vai atalgojums ir motivējošs?

Baiba: Nopelnīt noteikti var.

Ance: Algas lielums variē un tas atkarīgs no darba apjoma. Vasaras mēnešos jeb aktīvajā būvniecības periodā var nopelnīt vairāk.