Intervija ar Unu ZĒRANDI,

Nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” fizioterapeiti

f64_Zeirande_20191015_001_vertik.jpgKurā brīdī izdarījāt izvēli par labu fizioterapeita profesijai?

Impulss nāca pēdējā brīdī. Pabeidzot Aizputes vidusskolu, vēl izlaidumā nezināju, kāda būs mana nākotnes profesija. Tajā vasarā muguras sāpju dēļ man nācās apmeklēt fizioterapeitu, un tas šķita apbrīnojami, kā cilvēks tikai ar savām zināšanām un spējām var noņemt otram sāpes un likt justies labāk. Es sapratu, ka arī gribētu palīdzēt cilvēkiem, darīt labu, tāpēc nosliecos par labu fizioterapijai. Protams, pirms tam bija daudzi un dažādi varianti, vairāk un mazāk saistīti ar medicīnu, bet – es esmu priecīga par savu izvēli un savu profesiju esmu iemīlējusi.

Kur apguvāt savu profesiju?

Es mācījos Rīgas Stradiņa universitātē, pilna laika klātienē četrus gadus un pēc tam divus gadus maģistrantūrā.

Kur Latvijā vēl var apgūt fizioterapeita profesiju?

Trīs augstskolās: Rīgas Stradiņa universitātē var mācīties pilna un nepilna laika studijās. Pilna laika studijas ilgst četrus gadus, nepilna laika studijas – piecus gadus. Vēl fizioterapeita profesiju var apgūt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā pilna un nepilna laika studijās, kā arī Daugavpils universitātē pilna laika studijās.

Cik ilgi strādājat „Vaivaros”?

Trīs gadus. Darba gaitas uzsāku uzreiz pēc universitātes absolvēšanas.

Cik viegli vai grūti bija atrast darbu savā profesijā?

Man ļoti paveicās, jo jau pēdējā kursā pēdējos prakses mēnešus pavadīju NRC „Vaivari”, un kolēģes mani aicināja strādāt Bērnu neirorehabilitācijas nodaļā. Iespējams, labi pierādīju sevi jau praksē. Fizioterapeits ir pieprasīta profesija, tāpēc katram ir iespēja sevi pierādīt.

Vai, uzsākot darbu fizioterapeita profesijā, pietiek ar tām zināšanām, ko apgūst augstskolā?

Fizioterapeitam nepārtraukti ir jāpapildina savas zināšanas. Arī studiju laikā ir jābūt vēlmei iegūt informāciju papildus lekciju un nodarbību materiāliem.

Arī pēc augstskolas absolvēšanas mācību cikls nebeidzas, jo tad ir jāiegūst sertifikāts profesijā, un, lai šo sertifikātu saglabātu, ik pēc pieciem gadiem ir jāveic resertifikācija.

Tas savukārt pieprasa, ka šo piecu gadu laikā ir jāsavāc pietiekams skaits tālākizglītības punktu, lai varētu veikt resertifikāciju, un tālākizglītības punktus var iegūt, apmeklējot dažādus kursus, seminārus, konferences. Respektīvi, savas zināšanas visu laiku ir jāpapildina, ir jāmeklē un jāiegūst informācija par aktuālo profesijā, par jaunākajām tehnoloģijām un ārstēšanas metodēm. Mācību process nebeidzas ar diploma iegūšanu, tas turpinās visa mūža garumā. Arī klīniskā vide, kur katram pacientam ir individuāla pieeja, mudina meklēt dažādu veidu informāciju, padziļināt savas zināšanas, lai efektīvāk palīdzētu pacientam.

Raksturojiet, lūdzu, tipisku fizioterapeita darba dienu!

Ja es runāju par savu darba dienu, tā noteikti ir aktīva, radoša, arī izaicinājumu pilna –, jo nereti ir jāmeklē risinājumi un jāatrod vislabākās ārstēšanas metodes.

Kāds ir fizioterapeita darba laiks?

Tas ir atkarīgs no iestādes, kurā fizioterapeits strādā. Man tās ir astoņas darba stundas, no pulksten 9 līdz 17, un divas brīvdienas. Bet ambulatorās klīnikās ir arī darbs maiņās, tur jāstrādā pēc grafika – sanāk arī sestdienās, svētdienās.f64_Zeirande_20191015_029h.jpg

Kuriem mācību priekšmetiem pievērst lielāku uzmanību jau skolas laikā, ja ir interese studēt fizioterapiju?

Tie noteikti ir eksaktie priekšmeti. Pirmkārt, bioloģija, jo, stājoties augstskolā, tiek prasīti bioloģijas eksāmena rezultāti. Otrkārt, fizika. Treškārt, jābūt labām svešvalodas zināšanām.

Kādas rakstura īpašības nepieciešamas labam fizioterapeitam?

Fizioterapeitam noteikti jābūt ar labām komunikācijas spējām. Aktīvam – ne tikai darba vidē, arī ārpus tās. Pozitīvam un dzīvespriecīgam – jo pacienti nereti nāk ar savām sūdzībām, un mums ir jāspēj viņus uzmundrināt un motivēt.

Tāpēc ir svarīgi pašam justies labi. Fizioterapeitam noteikti jābūt arī atbildīgam. Jāspēj tikt galā ar stresu, kas ikdienā mēdz būt. Un noteikti – ir jāmīl savs darbs.

Vai šī profesija ir vairāk piemērota vīriešiem vai sievietēm?

To izvēlas gan vīrieši, gan sievietes, bet procentuāli šajā profesijā noteikti vairāk ir sieviešu.

Vai fizioterapeita darbs nav arī fiziski smags?

Jā, reizēm darbā ar neiroloģiskiem pacientiem ir fiziski smagi. Šādos gadījumos nereti trūkst kolēģu vīriešu.  

Kāds vispār ir profesijas pieprasījums darba tirgū – Latvijā un ārzemēs?

Latvijā ir daudz darba – mēs varam strādāt klīnikās, ambulatorās iestādēs, rehabilitācijas centros, sporta komandās, sporta skolās, bērnudārzos, sociālajās iestādēs, privātpraksēs un citur.

Arī pacientu diapazons, ar ko strādājam, ir ļoti plašs – no priekšlaikus dzimušiem bērniem līdz senioriem, tāpat arī diagnožu klāsts ir dažnedažāds. Man pašai intereses par darbu ārzemēs nav, jo es mīlu savu tēvzemi un vēlos dzīvot un strādāt šeit, bet iespējas atrast darbu arī ārpus Latvijas noteikti ir. Zinu, ka mani bijušie kursabiedri strādā rehabilitācijas centros Igaunijā, daži ir praktizējuši Spānijā. Iespējas ir daudzas un dažādas.

Vai katrs fizioterapeits strādā ar visām vecuma grupām?

Mums ir jāvar un jāprot strādāt ar visu vecumu grupu pacietiem, jo augstskola tam sagatavo. Bet praksē var būt tā, ka fizioterapeits izvēlas, ar kāda vecuma pacientiem labprātāk strādāt. Piemēram, es vairāk strādāju ar bērniem, jo – man ļoti patīk darbs ar bērniem, tas ir daudz radošāks. Citi kolēģi dod priekšroku darbam tikai ar pieaugušajiem.

Cik būtiska fizioterapeitam ir sadarbība ar kolēģiem?

Tas ir atkarīgs no sektora, kurā fizioterapeits strādā. Ambulatori tas ir vairāk monoprofesionāls pakalpojums, bet, strādājot stacionārā, noteikti ir ļoti būtiski strādāt multiprofesionālā komandā. Jo tas veicina labākus rehabilitācijas rezultātus – pacients ātrāk un efektīvāk sasniedz savus izvirzītos mērķus. Tas dod lielāku gandarījumu gan pašam pacientam, gan profesionāļiem. Jā, ir ļoti svarīgi prast sastrādāties ar saviem kolēģiem, prast palūgt padomu un palīdzību – jo mums katram ir dažāds skatījums un pieredze. Būtiski ir arī prast sastrādāties ar pašu pacientu un viņa tuviniekiem.

Kādi ir fizioterapeita darba instrumenti?

Fizioterapeita darbā tiek izmantoti dažādi novērtēšanas instrumenti. Runājot par inventāru – tā ir kušete, aprīkojums, kas nepieciešams vingrojot: vingrošanas bumbas, līdzsvara virsmas, paklājiņi, hanteles, vingrošanas gumijas un citi. Fizioterapeits savā darbā var izmantot arī dažādas tehnoloģijas.

Kādas ir fizioterapeita profesijas ēnas puses?

Ir brīži, kad rodas stress.

Kas to rada?

Viena no profesijas ēnas pusēm ir tā, ka neizdodas sasniegt izvirzītos mērķus, bet to ietekmē vairāki faktori, tostarp paša pacienta motivācija un ieinteresētība. Citreiz stresu rada lielais pacientu skaits – gribas katram maksimāli palīdzēt, bet tevis paša fiziskā kapacitāte jau nav bezizmēra.

Kādas ir izaugsmes iespējas fizioterapeita profesijā?

Pēc bakalaura studijām ir iespējams studēt tālāk maģistrantūrā – tie ir vēl divi gadi. Tālāk ir iespēja kļūt par vecāko fizioterapeitu, funkcionālo speciālistu vadītāju. Ir kur augt.

Cik konkurētspējīgs darba tirgū ir fizioterapeita atalgojums?

Atalgojums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem: no darba laika, no sektora, kurā fizioterapeits strādā – vai tas ir valsts, vai privātais. Bet atalgojums jebkurā variantā ir konkurētspējīgs.

f64_Zeirande_20191015_050_vertik_2.jpg Kurā brīdī ir gandarījums šajā profesijā?

Tad, kad izvirzītas mērķis ir sasniegts, kad redzi, ka pacients jūtas labi, viņu vairs nemoka sāpes un sejā ir smaids. Kad pacients ir pateicīgs par ieguldīto darbu. Tas sniedz ļoti lielu gandarījumu.

Cik liela ir emocionālā slodze, strādājot ar smagi slimiem pacientiem?

Brīžam tas nepavisam nav viegli, bet – ir jānovelk tā robežlīnija, cik emocionāli tuvu pacientu var laist sev klāt. Citreiz tas izdodas vieglāk, citreiz neizdodas, un tad ir ļoti jāpārdzīvo līdzi pacientam. Bet mani ļoti norūdīja tas, ka savas darba gaitas uzsāku tieši ar bērniem, kuriem diagnozes ir daudzas un dažādas – no diagnozēm, kuras ir ārstējamas un funkcionālie traucējumi ir pārejoši, līdz pat ļoti smagām diagnozēm, kur funkcionālie traucējumi nav pārejoši. Bet robežlīnija ir jānovelk – uz pacientu ir jāskatās absolūti profesionāli un ir jādara viss, lai viņam palīdzētu. Pretējā gadījumā sevi ļoti ātri var emocionāli izdedzināt.

2019. gada 15. novembrī