Intervija ar Vitāliju Peculeviču

VAS “Latvijas dzelzceļš” sliežu ceļu meistaru

Vai jūsu ģimenē vai draugu vidū ir kāds cilvēks, kurš ir saistīts ar dzelzceļu?

Jā, mans vectēva brālis strādāja dzelzceļā, arī mans tēvs savulaik bija dzelzceļnieks, bet tēvocis vēl arvien strādā dzelzceļa sistēmā. Tāpat divi mani brālēni ir dzelzceļnieki. Visi esam saistīti ar tehniskajām profesijām – tēvocis strādā par dzelzceļa mērvagona priekšnieku, viens no brālēniem ir viņa vietnieks, bet otrs brālēns ir tiltu meistars. Sanāk, ka esam kārtīga dzelzceļnieku dinastija.

Vai jau bērnībā zinājāt, ka kļūsiet par dzelzceļnieku?

Esmu no Daugavpils un vēl bez tā, ka tēvs un tēvocis bija dzelzceļnieki, dzīvojām blakus  sliedēm – visu bērnību esmu staigājis pa sliežu ceļiem. Jau kopš bērnības bieži gāju pie tēva uz darbu, kā arī kopā ar tēvoci mērvagonā apbraukāju pusi no bijušās Padomju Savienības dzelzceļa līnijām. Paskaidrošu, ka mērvagons ir vilciena vagons, kurš aprīkots ar iekārtām, kas diagnosticē sliežu ceļu stāvokli – pieraksta tādu kā sliežu kardiogrammu, kurā uzskatāmi redzams, kādā līmenī un cik tālu viena no otras atrodas sliedes metru pa metram. Tie ir ļoti svarīgi parametri, kas dod iespēju konstatēt, vai braukt ir droši, kā arī ļauj diagnosticēt vietas, kur jāveic remonts.

Vai varēji iedomāties sevi citā profesijā?

Būtībā nē, jo gribēju kļūt par sliežu ceļu meistaru. Profesiju sākumā ieguvu Daugavpils Dzelzceļnieku tehnikumā, bet mācības turpināju Rīgas Tehniskajā universitātē, kur ieguvu dzelzceļa transporta inženiera grādu.

Vai Latvijā ir izvēles iespējas, kur strādāt sliežu ceļu  meistaram?

Viennozīmīgi lielākais un spēcīgākais dzelzceļa uzņēmums Latvijā ir VAS “Latvijas dzelzceļš”, taču pēdējos gados parādās arvien vairāk uzņēmumu, kam nepieciešami sliežu ceļu meistari. Pastāv privātfirmas, kuras uztur kārtībā privātos dzelzceļus, piemēram, ostas pievadceļus. Latvijā ir divas trīs firmas, kas sniedz šāda veida pakalpojumus, kā arī Igaunijā ir kompānijas, kam nepieciešami sliežu ceļu meistari. Tas nozīmē, ka sliežu ceļu meistaram ir iespējas izvēlēties darbavietu. Piebildīšu, ka arī tramvaja sliežu ceļu uzturēšanai ir nepieciešama sliežu ceļu meistara izglītība.

Ar ko tieši saistās jūsu darbs?

Esmu atbildīgs, lai manā pārziņā esošais ceļu posms, kas stiepjas no Rīgas pasažieru stacijas līdz Zemitānu stacijai, kā arī līdz Sarkandaugavai un līdz Krasta stacijai – faktiski puse no Rīgas dzelzceļa sliežu tīkla – būtu vilcienu kustībai drošs. Manā pakļautībā strādā 12 montieri, divi brigadieri un četri pārbrauktuvju dežuranti.

Kā tiek iegūta informācija, ja kādā dzelzceļa posmā ir nepieciešams remonts?

Es jau pieminēju, ka bērnībā kopā ar tēvoci braucu viņam līdzi mērvagonā. Arī mums ir mērvagons, kurš, izbraucot sliežu ceļu posmu, fiksē tā stāvokli. Tāpat pats personīgi izstaigāju visus sliežu ceļus un ar speciālu instrumentu veicu mērījumus ik pa metram. Vienlaikus novērtēju sliežu ceļu stāvokli – apskatu katru skrūvi, katru pārmiju, katru sliedes metru vai nav plaisu vai pārāk liela nodiluma pazīmju, vai gulšņi ir savās vietās.

Konstatētos bojājumus pierakstu un tālāk dodu uzdevumu brigadierim veikt nepieciešamos remontdarbus. Vidēji dienā nostaigāju apmēram 20 kilometrus.

Visus sliežu posmus apsekoju vismaz reizi mēnesī – ja gribam, lai viss ir droši, tad pārbaudes jāveic sistemātiski. Protams, liels palīgs ir mērvagons, kurš pārbauda visus galvenos ceļus. Darba mums pietiek visu laiku, jo sliežu ceļi tiek lietoti un attiecīgi ekspluatācijas laikā rodas nodilumi un bojājumi, tāpēc nav tā, ka vienreiz kaut ko salabojam un aizmirstam. Uzraudzība burtiski katram sliežu metram ir pastāvīga. Mums ir zināmi sliežu ceļu vājie punkti un to uzturēšanai kārtībā tiek veltīta liela uzmanība.

Vai darbs ir fiziski smags?

Protams, pirmkārt jau uzturēšanās ārā, it īpaši aukstā ziemā vai karstā vasarā, ir fiziski grūta. Arī izmantotie instrumenti ir smagi. Varat iedomāties, cik sver mazākais no izmantotajiem instrumentiem – lauznis, āmurs un kabarga.

Mēs strādājam neatkarīgi no laika apstākļiem un diennakts laika – ja tas nepieciešams, ir jāiet un jādara. Arī es, kā sliežu ceļu meistars, lielāko dienas daļu pavadu ārā – tikai apmēram divas stundas dienā ir darbs pie datora.

Par jebkuru paveikto darbu ir jāsagatavo atskaite, tāpat arī par izmantotajiem materiāliem un vēl jāveic arī strādājošo darba laika uzskaite. Mēnesī ir jāaizpilda vairāk nekā 20 žurnālu.

Pirms intervijas pieminējāt, ka dažkārt nākas nakšņot darbavietā. Kāpēc, ja jūsu darba laiks ir no 8 līdz 17?

Neparedzētas situācijas notiek diezgan bieži. Septembra sākumā bija vētra, kas lauza kokus un tie sakrita uz sliežu ceļiem. Naktī nācās braukt un likvidēt vētras izraisītos bojājumus. Tāpat nekavējoties remontdarbus nākas veikt lietavu laikā, kad pastāv draudi, ka izskalos gulšņus un var rasties izslīdējumi, kā arī lielas snigšanas apstākļos, kad nepieciešama sliežu ceļu un pārmiju tīrīšana no sniega un ledus. Piebildīšu, ka

ziemā darbu organizējam arī naktīs, jo var snigt jebkurā diennakts laikā.

Sniegu tīra gan ar lāpstām, gan ar saspiestu gaisu. Ir jāapzinās, ka drošai pārmiju darbībai ir nepieciešams perfekts tehniskais stāvoklis – tur nedrīkst būt sniegs un ledus, tāpēc ir uzstādītas arī ledus kausēšanas sistēmas.

Cik zināms, tad dzelzceļniekiem citam pret citu ir īpaša lojalitāte. Vai tiešām šeit esat kā viena ģimene?

To es vairāk attiecinātu uz vecajiem dzelzceļniekiem, arī sevi. Taču laiki mainās, un mainās arī dzelzceļš un tajā strādājošie cilvēki. Jaunajai paaudze darbs ir darbs, nevis dzīvesveids kā mums – tiem, kuri ar dzelzceļu dzīvo ne tikai darba laikā.

Jūsu pakļautībā ir pietiekami liels kolektīvs. Kādam ir jābūt vadītājam?

Es uzskatu, ka priekšnieks nedrīkst būt īpaši bargs – viņam ir jāzina katrs darbinieks, jāzina par viņa ģimeni. Faktiski priekšniekam ir jābūt draugam un autoritātei vienlaikus, bet to var panākt tikai tad, ja labi pārzini katra darbinieka personīgās problēmas un spēj palīdzēt tās risināt. Ir ļoti svarīgi ļoti labi pazīt savus darbiniekus un viņus atbalstīt, lai jebkurā laikā, kad rodas nepieciešamība, vari viņus naktī modināt un izsaukt uz darbu. Mēs esam ļoti draudzīgs kolektīvs – arī visus svētkus atzīmējam kopā.

Jums ir inženiera diploms, bet strādājat smagu darbu. Vai nav vēlēšanās pāriet uz darbu ofisā?

Man patīk tieši šis darbs – patīk staigāt, atrasties ārpus telpām, risināt aktuālās problēmas. Manuprāt, sēdēt ofisā un strādāt pie datora ir ļoti garlaicīgi. Šo profesiju es izvēlējos jau bērnībā un tā man patīk vēl šodien. Strādāju šeit jau 15 gadus, esmu saradis ar kolektīvu un mainīt tiešām neko nevēlos.

Kā ģimene izturas pret to, ka jūs var izsaukt jebkurā laikā – brīvdienās un naktīs?

Protams, ka nepatīk. Turklāt man ir sieva un trīsgadīgs bērniņš, kuri pamostas, ja man zvana darba telefons.

Arī svētku dienās, arī pa Jāņiem vai Ziemassvētkos, nevar aizceļot tālu uz četrām piecām dienām. Man vienmēr ir jābūt sasniedzamam.

Iepriekš brīdinot, varu aizbraukt uz divām dienām, bet ne ilgāk. Teorētiski mani var aizvietot, bet kolēģis dzīvo Jelgavā un nevar nepieciešamības gadījumā ātri ierasties, tāpēc lielāko daļu aktuālo situāciju nākas risināt man, jo dzīvoju tuvāk.

Vai darbs ietekmē veselību?

Jā, jo darbs ir ļoti smags. Piemēram, mainot sliedes vai gulšņus, ir nepieciešams labs fiziskais  rūdījums, jo liela darba daļa tiek veikta ar rokām. Protams, pēdējos gados ir modernāki instrumenti un dažādas iekārtas, kas atvieglo roku darbu, bet pilnībā bez tā iztikt nav iespējams.

Vai atceries gadījumu, kad ir nepieciešams veikt kādu remontdarbu, bet tūlīt pat ir jānāk vilcienam?

Tādas situācijas ir praktiski katru nedēļu. Remontdarbiem tiek plānoti speciāli laika posmi jeb logi starp vilcieniem. Logi nav ilgi – 40 līdz 60 minūtes. Šajā laikā vajag izdarīt jebkuru darbu, tostarp nomainīt sliedi vai nomainīt pārmiju krusteni. Nevar darbu iesākt un turpināt, kad vilciens aizies – sliedēm, pārmijām un visam pārējam ir jābūt ideālā kārtībā, lai vilciens brauktu droši. Tāpēc saspringts darba ritms mums ir ikdiena – reizēm ir jāpaspēj izdarīt neiespējamo.

Ko jūs teiktu jauniešiem – vai vēl arvien dzelzceļā ir sava deva romantikas?

Romantikas paliek arvien mazāk, jo priekšplānā izvirzās bizness, taču tā vēl joprojām pastāv.

Darbinieki, kuri šeit strādā gadu desmitiem, nemeklē labāk atalgotu darbu, bet paliek šeit, jo jūtas kā vienas ģimenes locekļi. Tā arī ir tā romantika – piederības sajūta.

Esmu novērojis, ka jaunieši ātri saprot, vai viņi šeit vēlas strādāt vai nē. Te nav tā, ka pastrādā vienu vai divus gadus un tad meklē citu darbu. Ja cilvēka sirds nav pie šā darba, tad tas aiziet jau pēc dažām dienām, bet, ja patīk, tad paliek uz daudziem gadiem – līdz pat pensijai.

Publicēts 2021. gada 12. martā