Intervija ar Gitu Treici,

grāmatu ilustratori

Kā kļuvāt par mākslinieci?

Man vienmēr dzīvē ir paticis zīmēt. Jau kopš bērnības man nekad nav bijis garlaicīgi būt vienai, es mācēju dzīvot savā sapņu pasaulē. Skološanās ceļš man aizsākās ar baleta skolu, to nepabeidzu un pārgāju uz Franču liceju. Pēc tam iestājos lietišķajos, kur pabeidzu dekoratoru nodaļu. Lietišķie man ielika estētikas pamatus. Tālāk sekoja Mākslas akadēmija, grafiskā dizaina nodaļa (tagad audio vizuālās komunikācijas nodaļa). Toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, ļoti paveicās, ka mans pasniedzējs bija profesors Aleksandrs Dembo. Viņš bija ļoti atvērts pasaulei un progresīvs – aicināja pie mums lektorus no ASV un Eiropas, pirmais akadēmijā ieviesa datorus, apgādāja savus studentus ar jaunākajiem ārzemju mākslas žurnāliem. Iedrošināja studentus būt patstāvīgiem, ar iniciatīvu. Arī man viņš deva iespēju saprast, ka varu zīmēt ilustrācijas. Līdz tam brīdim pat nedomāju, ka ko tādu varu. Tā bija sagadīšanās, ka tieši profesors Dembo piedāvāja man ilustratora darbu, un tā tapa mana pirmā ilustrētā grāmatiņa – dzejoļi bērniem, ko pasūtīja “Preses nams”. Toreiz, lai izvairītos tieši no zīmēšanas, pārsvarā lietoju aplikācijas. Šī pieredze rosināja noticēt sev un izvērsās par negaidītu pavērsienu manā turpmākajā radošajā dzīvē.

Kā Jūs atrodat darbu?

Līdz šim darbi ir atraduši mani, es neesmu tos meklējusi.

Esmu pārliecināta, ja tev patīk un interesē savs darbs, tas pats nāk pie tevis.

Mani uzmeklē gan grāmatu autori, gan izdevniecības.

Atnāk uzaicinājums no redakcijas, tad saņemu e-pastā manuskriptu, padomāju. Ja projekts mani saista, noslēdzu līgumu un ķeros pie darba.

Kāds ir grāmatu mākslinieka darba process?

Zīmēju, pēc kāda laika atrādu. Kad viss ir apstiprināts, darbus ieskanē vai iefotografē un apstrādā. Pēc tam sākas darbs maketētājam, kurš saliek tekstu ar bildēm. Tas ir sarežģīts kopdarbs, jo es uzņemos grāmatas stilu un dizainu, fontu izvēli un izkārtošanu. Pēc tam makets tiek likts uz servera un sūtīts uz tipogrāfiju. Arī tur vēlams māksliniekam pašam būt klāt un pieskatīt darba iespiešanas procesu. Iespiedmašīnas ir jānoregulē, lai būtu iespējams nodrukāt bildes vistuvāk oriģinālam un iecerei. Man ir gadījusies arī nepatīkama pieredze, kad „nenostāvēju” visu procesu klāt un grāmatā iznākušās krāsas ne tuvu neatbilda oriģinālam un iecerei.

Zīmēt ilustrāciju ne vienmēr nozīmē paņemt papīru un krāsas. Var izmanot jebkādus materiālus.

Ir ilustrācijas no plastilīna, no auduma šūtas, no smiltīm un citiem materiāliem. Piemēram, reiz bija tā, kad vasarā dzīvojot Kolkā, saņēmu zvanu un darba piedāvājumu bērnu grāmatas ilustrēšanai, bet tajā brīdī nebija līdzi ne papīra, ne krāsu. Papīra vietā atradu pie mājas kaudzi salijušu jumta lubiņu ar brīnišķīgām faktūrām, sadabūju parasto zīmuli un balto guašu. Tā tapa grāmatiņa, kura vēlāk tika nominēta tā gada skaistākajai bērnu grāmatai.

Cits variants ir uztaisīt grāmatu datorā. Tas ir vieglāk, vari samiksēt visu kopā virtuāli – zīmējumus, aplikācijas, fotogrāfijas. Arī tā var, tomēr mani vairāk aizkustina darbi, kur jūtams “rokas pieskāriens” – tie šķiet tādi kā īstāki, iedarbīgāki.

Kādām ir jābūt rakstura īpašībām, lai veiktu šo darbu labi?

Skolā ar dažādiem paņēmieniem māca radošumu, bet neviens cits no malas nevar iemācīt tavu īpašo rokrakstu. To izkopj katrs pats ar savu darbu - ļoti daudz strādājot, arī kļūdoties un daudz skatoties, ko citi šai jomā sasnieguši. Galvenais māksliniekam ir galu galā atrast savu ceļu.

Vai ir kāds darbs,  ar ko lepojaties īpaši?

Liels gandarījums man ir par padarīto Džordi Sjerra i Fabra „Kafka un ceļojošā lelle” grāmatā. Tā iekļuva 30 pasaules skaistāko grāmatu vidū Leipcigas grāmatu mesē. Tā ir vienkārši veidota - zīmējumi ar pelēko zīmulīti un  grāmatā  iedrukāts sārts tonis, kas rada it kā refleksa efektu. Vienkāršs paņēmiens, bet iedarbīgs. Man sākumā izdevniecībā teica – tā neviens nekad nedara, man bija jāpacīnās par šo savu ideju.  

Vai Jūs turpināt mācīties?

Vislielākais darbs ir ar sevi. Viss, ko redzi, pamani, piefiksē savā atmiņā – tā ir pieredze, kas ik mirkli papildinās. Būtībā viss ko diendienā dari, jaunais ko uzsūc, sniedz pieredzi. Braucu uz pasaules mākslas izstādēm, apmeklēju ilustratoru un grāmatu meses. Piedalos starptautiskās izstādēs, tiekos ar cilvēkiem un runājos – tas mani bagātina. Ko pats esi izjutis, to neviens cits nevar iemācīt.

Man vislielāko iedvesmu sagādā tieši glezniecība – tur visbiežāk smeļos iedvesmu saviem darbiem. Pašai ir bijušas četras personālizstādes, esmu piedalījusies kā gleznotāja arī daudzās grupu izstādēs.

Ir mākslinieki, kuri strādā tikai kā grāmatu mākslinieki, bet man šķiet, ka mākslinieks tikai iegūst, ja darbojas dažādās mākslas jomās paralēli – darina, piemēram, metāla skulptūras, veido no māla vai glezno.

Ikdienā iznāk nodarboties arī ar grafisko dizainu. Palīdzu vīram piederošā uzņēmumā “PAA vannas” reklāmas jautājumos – veidoju bukletus, piedalos foto sesijās, nodrošinu firmas stilu. Tā ir cita prakse, kur varu pielietot savu radošumu un profesionalitāti.

Atjaunots 2017. gada 17. februārī
Publicēts 2014. gada 30. jūnijā